Paslēpes ar pilsētu

Šodien visu cauru dienu mana brīnišķīgā zelta rudens pilsēta bija ietinusies miglas aizsegā. Jutos kā tajā filmā - "Silent Hill", tikai es nemeklēju meitiņu un mani neviens arī nemeklēja.
Dienas sākums izvērtās vispārīgi interesants - ceļš uz skolu tika meklēts caur biezum biezo, traki balto miglu, taču tā mazdrusciņ atkāpās, kad parunājām ar kādu maģisku cilvēku. Pēc skolas, kad bija jābaidās no satumšanas, es devos pastaigā pa pilsētu ar mērķi uzņemt beidzot pagājušajā gadā jau iecerētās miglas bildes. Diemžēl tad tā bija kļuvusi pietiekami neizteiksmīga, lai man nekas labs nesanāktu (būtu es no rīta paņēmusi kameru un iemūžinājusi to visu, ehh!). Sen, sen nebiju redzējusi savu pilsētu tik neizteiksmīgu. Šķiet, ka ļaunāks par neizteiksmīgu miglu (jo tad, kad tā bija tiešām bieza un balta, pilsēta izskatījās brīnišķīgi) varēja būt vienīgi necaurredzams lietus.
Tāpatās sekli padomājot par to visu, ievēroju, ka šodien dūmi pazūd trakoti lēni. Uz viena no soliņiem sēdēja divi jauni cilvēki, kas cītīgi vilka plaušās nu jau mitro, drēgno gaisu, vēlāk izpūšot to kopā ar darvu, nikotīnu un citiem cigarešu draņķiem. Dūmu mākonītis palika turpat un pavisam, pavisam gausi izklīda, kad izgāju tam cauri. Vispār, lai nu kad, bet tieši šodien man cigarešu dūmi likās nejaukāki, kā parasti.
Patiesību sakot, man bija nedaudz ļoti bail pazust šodien.

Sierīgi.

Māsa uztaisīja sierīgus makaronus. Galvā man ir sierīgas domas, Viņš ir sierīgs, tehnika sierojas. Šodien viss ir tā sierīgi.

No rīta sniga vienkārši spēcīgi, likās, ka kāds kupenas gāztu virsū. Caur sietiņu gan, jo nesniga jau pa čupām (kaut gan pārslas bija lielas..un daaaaaaudz!). Taču beidzot vismaz ar mierīgu sirdi var ZēPēDē ielikt plauktā un atstāt to putekļu sabiedrībā uz gandrīz vai veselu gadu. Tagad tas ir tik ofišal, cik ofišal vispār var būt. Prieks un laime, kur Tu rodies!
Tehnika mani galīgi nemīl. Ne šodien, ne citas dienas. Mana prezentācija sāka iet otrreiz (bet no situācijas es izkļuvu diezgan aši un bez īpašiem starpgadījumiem), dators filmu atteicās rādīt tieši tad, kad tā sāka kļūt interesanta (galvenajiem varoņiem pakaļ nesās ļaunie un es šo sasodīti jauko skatu ar driftojošām mašīnām neredzēšu vismaz līdz rītdienai, nolādēts!)..Bez tam youtube.com mani sāk palēnām vienkārši ignorēt, tāpēc es saņēmu trīs tukšas vēstules, no kurām vienā bija lūgums man "pastīties vērīgi" uz tukšumu.

Balts degungals.

Ne mans Siguldas rajons, aukstums, divi cimdu pāri, termoss un daudz, daudz konfekšu. Dodamies kaut kur, nekur spožas gaismas apspīdēti - tas laikam aicinājums izlaupīt jau tā švakā paskata metāllūžņu kaudzes aiz zaļās sētas. Daudz jo daudz zvaigznīšu aiz elektrības stabiem un vadiem, Lielais Suns (Lielie Greizie rati), Pūķītis un citi mūsu zvēri. Pārāk augstu sliežu pārvarēšana izraisa klupienu un nelielu smieklu šalti no manas puses. Kaut kur tepat ir arī Vējupīte, bet es vairs viņu nedzirdu. Runājam par tēmām, beztēmām un meklējam soliņu. Novirzamies no kursa, apejam diezgan lielu apli un atklājam, ka soliņš bija apmēram 3 metrus uz priekšu no vietas, kur nogriezāmies. Aiga iekāpj vienīgajā tuvumā esošajā peļķē, vēlāk arī es pa viņu pabradāju (maza viņa bija, bet tas tā nesvarīgi), kamēr sarūk nesto konfekšu skaits un tiek runātas divdomīgas sarunas. [..]
Ceļš, kas ved uz mežu. Lukturīša, kura baterijas sen jau nav mainītas (vai varbūt viņš tikai meloja, lai dabūtu viņas roku), gaisma atspīd peļķu spoguļos, no kuriem cenšamies izvairīties. Notiek pāris nesvarīgas cīņas par tiesībām uz lukturīti. Es tajās neuzvaru, bet man ir vienalga. Mežs, lielākas peļķes, koku saknes, aiz kurām es, brīnumainā kārtā, neaizķeros. Kaut kur turpat, nedaudz zemāk ir Katls. Atpakaļ dodamies bērnudārznieku cienīgā gājienā: viņš kā audzinātājs, mēs kā bērni. Lukturīša stari līdz manai acij nenonāk, jūtos akla un slīdu lejā (vai tiešām jau kraujas mala?). Nonākot uz normāla ceļa, atdalos no grupas (precīzāk, pāra) un eju nopakaļ, vēlāk pa priekšu. Mēness izdomājis pagodināt mūs ar savu klātbūtni un nepieklājīgi skaisti lec virs miglas pārņemtas pļavas. Vēl tikai dažās peļķēs es iekāpju, vēl tikai no viena kalniņa es noslīdu, vēl tikai pie viena staba pielīp viņas cimds, vēl tikai viens stabs tiek apskauts. [..]
Spogulis, izspūruši mati, balts degungals un sārti vaigi. Sestdiena, mīlīši, sestdiena.

Pamestā māja skan.

Šodien es daudz sapņoju. Par ceļošanu un dzīvošanu citās valstīs vasaras brīvlaikā, par turpmākiem eksperimentiem ar kameru un miglainiem rudens brīvdienu rītiem, pat par rītdienu, jo paveras daudzas iespējas, taču zinu, ka radīsies vēl.
Es sapratu, cik jauki būtu kādā no nākošajām vasarām vienkārši aizbraukt uz kādu ārzemi, mēnesi vai divus paīrēt nelielu dzīvokli vai istabiņu un brīvo mikrofonu vakaros uzstāties ar kārtējo bezjēdzīgo, lirisko, vēlams džezisko (lai cukurs tomēr nav par daudz) skaņu vijumu. No rītiem ar aizlienētu, vecu divriteni es mērotu ceļu uz tuvākajiem laukiem, lai ķertu rīta miglu skaistās bildēs, ar kurām vēlāk lepoties. Tas tā par dzīvošanu citās valstīs īsumā.
Tā kā vasara ir par tālu, un rudens nāk, kārdinādams mani ar savu krāsainību un miglas piesātinātību, es sev (un tagad arī jums) svēti apsolos doties trīs jaukos kājām-gājienos vai divriteņbraucienos kopā ar savu kameru. Maršruti izdomāti, ceļam it kā viss gatavs (jo es tomēr atradu instruktāžas disku un beidzot esmu apguvusi daudz maz Manuālo režīmu), eksperimentētājas gars arī manī ir, tā kā es domāju, ka mani atturēt var vienīgi ne-miglainība un slinkums celties. Cerēsim, ka tā nebūs.
Par rītdienu man nav daudz ko teikt. Pašlaik plānos ietilpst šaha spēlēšana kaut kur kopā ar visnotaļ neiepazīto Andri. Bet iespējas vēl ir, piemēram, plānos ir doties nošu veikala iekarojumos, lai nopirktu sev mācību literatūru klavieru pašapgūšanai.
Tā pamestā māja, kas tepat netālu ir, nebeidz mani pārsteigt. Kad biju mazāka un tur vēl dzīvoja cilvēki, viņai nokrita rietumpuses siena. Baigais būkšķis bija. Tad tai mājai rietumpusē dega šķūnis, tas bija pirms diviem gadiem, un aizdegās mājas siena un jumts, tāpēc tai atslēdza elektrību un atplēsa skārda jumtu. Tur kopš tās dienas vairs neviens nedzīvo, logiem stikli ir vai nu izsisti, vai izsprāguši ugunsgrēka laikā, vēl nesen viņai nokrita daļa no ziemeļpuses sienas. Taču šodien no tās mājas nāca tāda skaņa, kas man atgādināja ūdens vārīšanās skaņu. Kādu brīdi es viņā klausījos un baidījos. Nezinu, vai viņa vēl skan, jāiet pārbaudīt.
Šovakar biju šķūņaugšā, tur, kur vectētiņš agrāk galdniekojās, un mini-šķūnītī. Izrādās, ka tuvākajā apkārtnē arī ir skaistas, vecas lietas. Ir radusies potenciāla iespēja, ka es vēlāk varēšu pārvietoties ar divriteni, kurā ir maza daļiņa Gustava Ērenpreisa Original. Vispār tajā šķūņaugšā ir daudz jauku lietu, piemēram, 500 vatu spuldzīte (tāda liela), vēja lukturis, eļļas lampiņa (istabās lietojama), vecs koferis, kurā, iespējams, esot tēta brāļa vecie makšķerēšanas piederumi, veca skārda bļoda un Otrā pasaules kara zupas vārāmais trauks, kura vāks ir kā bļodiņa (uz tā ir mana vectētiņa iniciāļi AM).
Vēl joprojām es slīkstu viņa klusēšanas dziļumos, mēģinot saprast, kas nav labi un ko es varu lietas labā darīt. Laikam viņš man nedomā palīdzēt.

Aizmigusī diena.

Ir pieci no rīta, ugunskurs vēl deg, tajā iemetu pēdējo malku. Mēs dodamies agrā rīta pastaigā, pļavās ceļas bieza jo bieza migla, taču mēs uz pļavu neejam. Es atstāju smiltīs pilnīgi gludas pēdas, jo tās aizklājušas samirkušo šūzu zoles reljefu. Gliemezis gausi lien pāri smilšainajam ceļam, aiz tā paliek līnija, kas izskatās ar drebošu roku uzvilkta. Aiztaisu vārtiņus un dodos atpakaļ pie ugunskura. Vāvere vēl aizvien uzvedas riebīgi un met no priedes lejā kaut ko, kas skaļi un kaitinoši atsitas pret telts audumu. Es sēžu, domāju pūkainas domas, atceros jaukas atmiņas, sapņoju par nākotni un runāju par mīlestību. Sāk salt, ugunskurs izdzisis. Man salst pēdas samirkušajos šūzos, kāds atver mājas durvis un aicina mūs uz tēju. Nekas tajā brīdī nevarēja būt labāks par lielu krūzi ar piparmētru tēju tajā. Nu, ja neskaita vīriešu īpatnējo siltumu, protams, bet tādu tur atrast bija neiespējami. Vēl joprojām salst kājas, tāpēc dodos iekšā, lai lasītu. Plakstiņi nevēlas turēties vaļā, tāpēc atguļos uz dīvāna un, par kaut ko domājot, aizmiegu.
Tāds bija mans ceturtdienas rīts. Es gan nevarēju gulēt ilgi, jo suns sāpīgi uzgūlās maniem matiem. Šodien ir piektdiena, es pamodos, kad ārā gāza. Es gulēju vairāk kā 12 stundas un piecēlos pirms vairāk kā 8 stundām, taču man vēl aizvien nāk miegs un es galīgi neko jēdzīgu neesmu izdarījusi. Man pietrūkst mīlestības un vienas atbildes vēstules. Sasodīts.
Tikko riktīgi gāza, bet tagad spīd saule. Tās gaismā es redzu, kā ceļas garaiņi no vecmāmiņas mājas jumta. Interesanti zināt, vai mana māja arī kūp? Viņš aizgāja neatbildējis. Nu neko, pats arī vainīgs. Man sāk nedaudz apnikt, ka mani tas viss tik ļoti ietekmē, būtu jaukāk, ja mani tas neinteresētu. Būtu vieglāk. Tik un tā es turpinu cerēt, ka viss būs labi, ka viņš atcerēsies, ko apsolījis. Man skan Incubus un es grimstu atmiņās.

Pastkarte.

Šodien es biju Rīgā un pavadīju superīgu dienu. Satiku Rūtu (priecīgs smaidiņš), nopirku jauku samta žaketi, satiku Elīnu, Didzi, Jāni&Līvu (ļoti priecīgs smaidiņš). Vienu brīdi pat sajutos kā vecā filmā, jo Jānis sasveicinoties noskūpstīja (nu ne gluži, bet nobučoja arī nav īstais vārds) manas labās plaukstas virspusi, teikdams: 'Bonjour, mademoiselle!' Pirmo reizi mūžā kāds tā izrīkojas ar manu plaukstu. Anyway, šis stāsts nav gluži par visu jauko dienu, bet par manu sapņojumu, kad es braucu vilcienā, klausījos Beirut - Nantes (atkal) un vēroju miglu, kas cēlās no klajumiem priežu mežos, netālu no sliedēm. Es pat gribēju izkāpt ne-savā pieturā, lai tikai pieskartos biezajai miglai, kura vāliem vien vēlās pāri pļavai, radot ilūziju par rudens nogali (jo man migla saistās ar vēlu rudeni un salnām)..taču tad es atcerējos, ka migla "bēg" no cilvēka, nav taustāma, bet tomēr atrodas Tev visapkārt. Tā nu es mierīgi paliku savā vietā (un uzvilku jauko žaketi pēkšņās drēgnuma sajūtas dēļ) un turpināju domāt par šo dabas brīnumu. Man radās vēlme tikt pamestai miglā. Vieglāk aizbēgt no cilvēka redzes loka. Bet pirms pamešanas ir jābūt attiecībām, kuru man nav, tā kā es ilgi nevarēšu skriet iekšā miglā ar salauztu sirdi. Šo tēmu aizskarot, varu teikt, ka visnejaukāk ir otru mīlēt (vai arī vienkārši izjust mīļumpilnas sajūtas), ja Tu nezini, vai Tu viņu dabūsi. Kā arī ir neciešami mēģināt neizpaust simpātijas vārdu cilvēkam, kuram Tu uzticies, bet negribi sarežģīt dzīvi savas muļķības dēļ. Ir jau pagājis tas diennakts laiks, kad es izskatos visskaistāk un par ķirbi atkal pārvērtīšos rīta pusē.