Paslēpes ar pilsētu

Šodien visu cauru dienu mana brīnišķīgā zelta rudens pilsēta bija ietinusies miglas aizsegā. Jutos kā tajā filmā - "Silent Hill", tikai es nemeklēju meitiņu un mani neviens arī nemeklēja.
Dienas sākums izvērtās vispārīgi interesants - ceļš uz skolu tika meklēts caur biezum biezo, traki balto miglu, taču tā mazdrusciņ atkāpās, kad parunājām ar kādu maģisku cilvēku. Pēc skolas, kad bija jābaidās no satumšanas, es devos pastaigā pa pilsētu ar mērķi uzņemt beidzot pagājušajā gadā jau iecerētās miglas bildes. Diemžēl tad tā bija kļuvusi pietiekami neizteiksmīga, lai man nekas labs nesanāktu (būtu es no rīta paņēmusi kameru un iemūžinājusi to visu, ehh!). Sen, sen nebiju redzējusi savu pilsētu tik neizteiksmīgu. Šķiet, ka ļaunāks par neizteiksmīgu miglu (jo tad, kad tā bija tiešām bieza un balta, pilsēta izskatījās brīnišķīgi) varēja būt vienīgi necaurredzams lietus.
Tāpatās sekli padomājot par to visu, ievēroju, ka šodien dūmi pazūd trakoti lēni. Uz viena no soliņiem sēdēja divi jauni cilvēki, kas cītīgi vilka plaušās nu jau mitro, drēgno gaisu, vēlāk izpūšot to kopā ar darvu, nikotīnu un citiem cigarešu draņķiem. Dūmu mākonītis palika turpat un pavisam, pavisam gausi izklīda, kad izgāju tam cauri. Vispār, lai nu kad, bet tieši šodien man cigarešu dūmi likās nejaukāki, kā parasti.
Patiesību sakot, man bija nedaudz ļoti bail pazust šodien.

Sestdiena

Šodien kaut kā visu laiku domāju par to, ka savam blogam esmu slepeni devusi mērķi citiem ļaut pavērot pasauli tā, kā to redzu es. Bet ziniet, es esmu diezgan traki liels fail šī mērķa īstenošanai.
Tad nu tā. Beidzot varu likt roku uz sirds un godīgi apgalvot, ka, atšķirībā no vairākuma mūsdienu jaunatnes, zinu gan kas tas tāds Ēriks Marija Remarks par zvēru ir. Šoreiz gan pēc grāmatas izlasīšanas es kaut kā iegrimu pārdomās par to, kāpēc vispār lasu. Vai tāpēc, ka tās spēj aizraut citā pasaulē un dažādot skatījumu uz lietām, situācijām un dzīvi kā tādu, ļaujot izsekot tēlu dzīves gaitai, piespēlētajām problēmām un to risinājumiem? Vai varbūt tomēr tāpēc, ka mūsdienās tik maz manu vienaudžu lasa grāmatas un es vienkārši vēlos atšķirties?
Nezinu. Un Tu arī nezini. Neviens nezin. Bija tāda grupa, agrāk klausījos.
Šodien jūtos kaut kā nedaudz dīvaini. Vispār daudzas lietas pēdējā laikā šķiet dīvainas. Piemēram, fakts, ka šodien kaķītis man seko un pieglaužas vēl mīļāk, kā parasti. Murrņau, draugs.

Don't worry, I'll be gone

Te nu mēs esam. Mans vēders nepatīkami sagriežas ikreiz, kad es saprotu, ka nu vairs tikai pēc nedaudz vairāk kā divām diennaktīm (t.i. 2. jūlija 5:00 - vai Tu jūti šajos ciparos esošo nežēlastību, kurā es esmu kritusi?) es stāvēšu pie nezināma izmēra autobusa ar koferi rokās. Nolāpīts, tas laiks tiešām nedaudz par ātru skrien.
Es nemācos no savām kļūdām, tas ir pierādījies. Vakar sev teicu, ka jāiet sakarīgā laikā gulēt, taču atkal aizgāju tikai pēc 3iem (un normāli gulēju līdz kādiem 7iem..), rezultātā šodien ik pa laiciņam es sevi pieķeru, blenžot uz kaut kādu priekšmetu, pilnīgi neko nefiltrējot (hmm, varbūt es tagad māku gulēt ar acīm vaļā?). Maziņš plusiņš šim negulētajam rītam: mana istaba izskatās varen jauki, kad saule jau ir uzlekusi. :)

Failblog

Pēdējā laikā laiciņš ārā ir ļoti ļoti jauks. Bet, lai atsvērtu ārā valdoši idilli, es esmu kļuvusi šausmīgi-briesmīgi neveikla. Nekas man rokās neturas, viss man krīt, visu laiku es fail, reizēm es krītu (jā, tagad man ir nedaudz uzpampusi mugura un skaista, pusotra sarkana švīka turpat blakus - skaistums pārākais!), krūzes no plauktiem pašas veļās ārā un bumbas pašas lido pāri kaimiņu sētām.
Nu jā. Stulbi man? Nu nezinu, nezinu. Drīzāk jau stulbi tiem pārējiem - vairāk neveiklums iet uz āru, nekā vēršas pret mani. :ļauns smīniņš:
Es kaut kā ne par to gribēju runāt (laikam), bet tagad galīgi nezinu, ko citu lai pastāsta, hmmm.
P.S. Ceturtdienas noteikti nav manas dienas.