Paslēpes ar pilsētu

Šodien visu cauru dienu mana brīnišķīgā zelta rudens pilsēta bija ietinusies miglas aizsegā. Jutos kā tajā filmā - "Silent Hill", tikai es nemeklēju meitiņu un mani neviens arī nemeklēja.
Dienas sākums izvērtās vispārīgi interesants - ceļš uz skolu tika meklēts caur biezum biezo, traki balto miglu, taču tā mazdrusciņ atkāpās, kad parunājām ar kādu maģisku cilvēku. Pēc skolas, kad bija jābaidās no satumšanas, es devos pastaigā pa pilsētu ar mērķi uzņemt beidzot pagājušajā gadā jau iecerētās miglas bildes. Diemžēl tad tā bija kļuvusi pietiekami neizteiksmīga, lai man nekas labs nesanāktu (būtu es no rīta paņēmusi kameru un iemūžinājusi to visu, ehh!). Sen, sen nebiju redzējusi savu pilsētu tik neizteiksmīgu. Šķiet, ka ļaunāks par neizteiksmīgu miglu (jo tad, kad tā bija tiešām bieza un balta, pilsēta izskatījās brīnišķīgi) varēja būt vienīgi necaurredzams lietus.
Tāpatās sekli padomājot par to visu, ievēroju, ka šodien dūmi pazūd trakoti lēni. Uz viena no soliņiem sēdēja divi jauni cilvēki, kas cītīgi vilka plaušās nu jau mitro, drēgno gaisu, vēlāk izpūšot to kopā ar darvu, nikotīnu un citiem cigarešu draņķiem. Dūmu mākonītis palika turpat un pavisam, pavisam gausi izklīda, kad izgāju tam cauri. Vispār, lai nu kad, bet tieši šodien man cigarešu dūmi likās nejaukāki, kā parasti.
Patiesību sakot, man bija nedaudz ļoti bail pazust šodien.

Mieriņš?

Šodien viss tik traki mierīgs pēc vakardienas mini-drāmas un smagajām sarunām. (Vai tiešām?)
Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz salauzt manus tik tikko pieņemtos lēmumus, tikai ar to, ka beidzot ir tik tuvu un tik ilgi, lai (ar prieku?) paciestu manus tik tikko aizsāktos, bet nebeidzamos runas plūdus. Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz atkal visu sagriezt tā, ka man pilnīgi gribās viņu nedaudz iekaustīt par to, ka tas nav izdarīts mazlietiņ agrāk. Man laikam ļoti patīk tas, ka tā vienkārši notiek ar mums, padevīgajām sievietēm (sievietītēm). Ak, nolāpītie vīrieši un viņu īpatnējais siltums.
Tikai es tagad nezinu - vai man justies kā marionetei, kura katru reizi, kad kaut tikai mazdrusciņ tiek parauta aukliņa, dara tieši to, ko raustītājs no tās sagaida?
P.S. Vai Tu ticētu, ja es teiktu, ka man nav neviena bilde ar lietu?

Punkts

Jā, kaut kā tā.

Atkal jau man ir uznācis šis "negribu-vairs-būt-viena" periods. Prieks, ka tādos es pietiekami racionāli pieeju visa ļaunuma saknes meklējumiem.

Jau kādu laiku man ir skaidrs, ka šo situāciju rada ne tik daudz pārējie, cik es pati. Love takes two, kā es vienmēr esmu teikusi, bez tam viss balstās uz izvēlēm, iespējām. Šodien man šķiet, ka es izvēlos neīstos cilvēkus - tos, kuri visnotaļ noteikti ir gatavi aiziet pie kādas citas, kura, starp citu, ar 100% garantiju vienmēr uzradīsies un, kā likums, būs man tuvs cilvēks (pietiekami tuvs, lai es apsvērtu iespēju atkal vienkārši paiet maliņā un noslēgt kārtējo aizraušanos augstāka labuma vārdā), vai arī vienkārši tādus, kuriem es nepatikšu vai kuri nepatiks man. Trakums.

Derētu beidzot "lauzt vientulības lāstu", savādāk mani aizvien vairāk nomāc doma par visnotaļ iespējamo kaķu tantes likteni.

Where is my Romeo, eh? Where is my prince on a white horse?

It'smeagain

Piedodiet, es esmu bijusi slinka - un vēl joprojām esmu. Ar mani viss ir kārtībā (vairāk vai mazāk), pēdējo dienu laikā ir bijuši daudzdaudz negaisi - man pat sāk šķist, ka drīz no fobijas būšu veiksmīgi pārvietojusies uz vienaldzību.
Ak, jā, es sevi laikam beidzot mīlu. Ka tik nav par daudz.

Mans nepārprotami esošais ego vienkārši izdomāja, ka kādam no jums tomēr varētu interesēt, kas ar mani notiekās.

Nonsense; nothing, actually pt.2

Šobrīd man vairs nav bail braukt projām. Man diezgan daudz vairāk ir bail, ka nevienam es nepietrūkšu. Jā, laikam tomēr viņam (viņiem?) bija taisnība, ka.. Nu jā, šeit vajadzētu sekot nelielam paskaidrojumam, par ko viņam (viņiem?) bijusi taisnība, taču es šo domu nespēju šobrīd noformulēt tā, lai tā tiešām ietvertu tikai to jēgu, kas teiktajā bija ielikta.
Nekas nav mainījies. Vēl joprojām ir debešķīgi jauki ripināties lejā pa kalnu, griezties uz riņķi vien, kamēr galva sareibst ļotiļoti, un skraidīt apkārt, ar izstieptām rokām uz sāniem, tēlojot lidmanšīnu. Un ziniet, šādas un jebkādas citas līdz dziļumiem nekaitīgas, nevainīgas un mazdrusciņ bērnišķīgas izdarības vēl joprojām liek patiesu smaidu uz manām lūpām.
Šonakt gulēšu māsas istabā, jo manējā vinila tapetes veido ļoti ciešas un (cerams) ilglaicīgas attiecības ar apmetumu. Un tieši tagad man šķiet, ka ir pienācis laiks doties gulēt. Rītā vēl daudz kas jāpaspēj, daudzi jāmēģina satikt..

Don't worry, I'll be gone

Te nu mēs esam. Mans vēders nepatīkami sagriežas ikreiz, kad es saprotu, ka nu vairs tikai pēc nedaudz vairāk kā divām diennaktīm (t.i. 2. jūlija 5:00 - vai Tu jūti šajos ciparos esošo nežēlastību, kurā es esmu kritusi?) es stāvēšu pie nezināma izmēra autobusa ar koferi rokās. Nolāpīts, tas laiks tiešām nedaudz par ātru skrien.
Es nemācos no savām kļūdām, tas ir pierādījies. Vakar sev teicu, ka jāiet sakarīgā laikā gulēt, taču atkal aizgāju tikai pēc 3iem (un normāli gulēju līdz kādiem 7iem..), rezultātā šodien ik pa laiciņam es sevi pieķeru, blenžot uz kaut kādu priekšmetu, pilnīgi neko nefiltrējot (hmm, varbūt es tagad māku gulēt ar acīm vaļā?). Maziņš plusiņš šim negulētajam rītam: mana istaba izskatās varen jauki, kad saule jau ir uzlekusi. :)

Sleep

Man šķiet, ka es vairs nemāku gulēt. Izklausās kaut kā nedaudz nepareizi, taču savādāk pateikt es pagaidām nemāku. Ņemot vērā manu dienas režīmu (t.i. vairāk sporta & mazāk ēdiena, kā parasti), man vajadzētu gulēt kā nosistai. Tā nudien nav, un zini, kas Tev tagad jāsaka? Stulbi Tev, Pūciņ, stulbi Tev!
Vakar vakarā arī bija negaiss. Varu paziņot, ka man vairs nav paniskas bailes no negaisa. ^^ Es jau pat sāku izbaudīt zibeni & pērkonu tumsā, kad tas beidzās gandrīz uzreiz pēc tam, kad biju nonākusi mājās.
Visā visumā man patīk šī vasara. Viss ir galīgi citādāk un kaut kā savādi forši. Man liekas, ka es varētu drīz sākt strādāt par sekretāri vai statistiķi vai arī kļūt par profesionālu volejbolisti. :smiekliņš:

This is it

Vēl viens gads skolā pabeigts. Priekšpēdējais vasaras brīvlaiks - skan nedaudz biedējoši. Es (mēs) pieaugam, atlicis tik maz laika, lai varētu tā vienkārši baudīt dzīvi. Skumjākais ir tas, ka tagad, kad es to drīkstu darīt (īpaši) nekaitējot savai dzīvei, es to nedaru. Jāmainās, bet vai es mainīšos?

Vēl šī mēneša sākumā es gaidīju, kad beidzot atplauks kokiem zaļās lapas, tad ar nepacietību gaidīju ķiršu ziedus, tad ceriņus.. Tagad tas viss ir te (ķiršu ziedi vairs nav), un es ilgojos pēc vasaras - pēc zemenēm, svaigu piparmētru tējas, silta ūdens ezeros/jūrās/upēs un vēl dažiem sīkumiem.

Nebeidzama vāļāšanās pa gultu no rītiem (dienvidū?), nekā nedarīšana 24/7 ir oficiāli sākusies.

Priekšpēdējais vasaras brīvlaiks. Enjoy & don't forget to

L O S E - Y O U R - M I N D!

Atvērta grāmata

Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.

-E. Veidenbaums

Pēdējās dienās ir noticis tik daudz kas, un viss, kas noticis, ir tik ļoti jauki foršs!

Vēl joprojām prieku rada šūpoles, kuras savu romantiku spēj izpaust jebkurā diennakts laikā - arī neilgi pēc saulrieta, kad mežā vēl putni dzied mīlas balādes un zvaigznes tikai gatavojas savam uznācienam uz lielās debesu skatuves. Šķiet, ka katru nākamo reizi tur esot, atklājas kāda cita šūpoļu patīkamās noskaņas šķautne.

Laikam kļūstu par dzīvu piemēru tam, ka pilnai laimei nevajag daudz. Mazs, mīļš sīkumiņš pie sīkumiņa un būvējas stabils, nepārejošs prieks, kas laužas pār lūpām bezrūpīgā pļāpāšanā un random skaņās.

Taču tik un tā man ir bail iet uz priekšu. Es nezinu, vai es vēl kāpju kalnā, vai vispār ir kur augstāk kāpt. Varbūt es jau tuvojos kraujas malai, un tūlīt, tūlīt speršu pēdējo soli tukšumā. Būtībā es nebaidos no kārtējās krišanas bezdibenī, bet gan no tā, ka vairs netikšu atpakaļ, kur pašlaik atrodos.