Punkts

Jā, kaut kā tā.

Atkal jau man ir uznācis šis "negribu-vairs-būt-viena" periods. Prieks, ka tādos es pietiekami racionāli pieeju visa ļaunuma saknes meklējumiem.

Jau kādu laiku man ir skaidrs, ka šo situāciju rada ne tik daudz pārējie, cik es pati. Love takes two, kā es vienmēr esmu teikusi, bez tam viss balstās uz izvēlēm, iespējām. Šodien man šķiet, ka es izvēlos neīstos cilvēkus - tos, kuri visnotaļ noteikti ir gatavi aiziet pie kādas citas, kura, starp citu, ar 100% garantiju vienmēr uzradīsies un, kā likums, būs man tuvs cilvēks (pietiekami tuvs, lai es apsvērtu iespēju atkal vienkārši paiet maliņā un noslēgt kārtējo aizraušanos augstāka labuma vārdā), vai arī vienkārši tādus, kuriem es nepatikšu vai kuri nepatiks man. Trakums.

Derētu beidzot "lauzt vientulības lāstu", savādāk mani aizvien vairāk nomāc doma par visnotaļ iespējamo kaķu tantes likteni.

Where is my Romeo, eh? Where is my prince on a white horse?

Neziņa

Šodien ārā kaut kāds neizdevies rudens (lai piedod man tas cilvēks, kura blogā kaut ko līdzīgu nesen lasīju). Bet man smaidīt liek pļekpļek, kas rodas, manām gumijniekus apāvušajām draudzenēm apņēmīgi brienot caur peļķēm. Rudenīgumu varbūt arī piedeva tas, ka brokastīs (ķipa) ēdu ābolu.

Bet manai imūnsistēmai ir pavasaris. Drīzāk tā jau aizgājusi pavasara brīvlaikā. Slikta, slikta viņai tā humora izjūta.

Nu jā, bet vispār es esmu apmulsusi. Es vairs galīgigalīgi nespēju saprast, ko domāt. Mazā, sīciņā naivā domiņa kļūst arvien lielāka, lielāka, lielāka, un es vairs nejūtu robežu starp naivumu un patiesību. Liekas, ka viņš arī tādu nezin. Bet, kad liekas, var sasisties. Jāsāk gatavot ziedītes, plāksteri un apsēji - ir sajūta, ka kaut kas lūzīs, plīsīs, sasitīsies.

Tas viss tikai atgādina bioloģijas stundu

-M? -M-m (tā kā ne-e, tikai ar m, galīgi nemāku aprakstīt, jāganjā)

tikai tagad drīzāk ir -M? - :parausta plecus: un mēs mainam domas un lomas, mēs šaubāmies, mēs apjūkam, mēs vaicājam..vai varbūt to daru tikai es?

Vientulīgi

Es un viņi, soliņš. Viņš, stāvot tieši man pretī, paņem manu galvu savās plaukstās, kāds jautā: "Opā, ko tad tik mīlīgi?"
Viņš ielūkojas manās acīs, pasmaida un pilnīgā nopietnībā saka: "Tādas meitenes dēļ var visu."

Nolādēts. Kāpēc tam ir tik nežēlīgi pārspīlēti jākontrastē ar patiesību? Jā, protams, mani var mierināt manas naivās iedomas, bet es nevēlos vilties, tāpēc pieņemu ļaunāko variantu par patieso. Diemžēl viņš īsti nepārliecina par pretējo.

Vispār, līdz ar pavasari (a.k.a. mīlestības gadalaiku), man ir uzmākusies neizturama vientulība. Es it kā esmu ar cilvēkiem, it kā esmu insider-e, bet jūtos kā nožēlojama outsider-e.

Pienāks mans laiks? Kad, nolādēts, kad?! Es esmu nepacietīga, un 16+ gadu vientulība dara savu. Man tikai jābeidz par to tik ļoti domāt? Zini, tad es varētu pārtraukt arī dzīvot, jo daļa no manis vienkārši nespēj pastāvēt bez domas par mīlestību un visādiem jaukumiem.

-Beidz mani bakstīt!
-Tev būtu jāpriecājas, ka kāds Tev vispār pieskarās.
Nejauki? Jā, varbūt, bet, nolādēts, pilnīga taisnība.

Divi.

Vai esi pamanījis/pamanījusi, ka visādām jaukām lietām vajag (vismaz) divus cilvēkus?

• sarunas noteikti labāk raisās, ja Tu neesi viens (kaut gan pašam ar sevi arī reizēm vajag izrunāties tā no sirds);
• apskaut sevi būtu tīri neiespējami un citu cilvēku siltums ir vienkārši navvārdu;
• esmu svētā pārliecībā, ka daudzdaudz foršāk, labāk, jaukāk, mīļāk ir tad, ja ne tikai Tu mīli;
• ļoti parocīgs un noderīgs ir kāda cita cilvēka roku pāris, ja Tev, ziemas pastaigas laikā, sāk salt rokas (protams, ja šis kāds saprot nevainīgus mājienus "man salst rociņas :puppy eyes:");
• ir ļoti jauki sev nopirkt kādu skaistu puķīti, bet (atkal mana svētā pārliecība :smiekliņš:) ir jaukāk skaistas puķītes saņemt no citiem cilvēkiem gan svētkos, gan tāpat vien;
• ir neskaitāmas reizes labāk, ja tad, kad Tev ir skumīgi, Tev ir kāds, kas dod padomu, mierina, atvēl savu plecu vai arī vienkārši ir blakus, ja Tev to vajag;
• ir patīkami apzināties, ka Tu vairs neeksistē viens - ka ir kāds, kas eksistē līdz ar Tevi un iet pa dzīves ceļu Tev blakus;
• 'Because it takes two to whisper quietly'

Miegs, miedziņš. Sniegs, sniedziņš.

Sapņi silda sirdi, sega silda mūžam nosalušo ķermeni. Bet es nevaru izgulēties. Miegainība iztukšo, atņem visu. Vakar gāju gulēt pirms vienpadsmitiem (mamma teica, ka neviens ārsts nepalīdzēšot, ja es gulēt iešot pēc vienpadsmitiem). Nekāda labuma, ja godīgi, jo aizmigu tāpat ap pusnakti.

Kamēr es neesmu gultā, liekas, ka tūlīt, tūlīt iekritīšu ar seju zupas šķīvī, bet, kad ierāpjos gultā un iekārtojos, miegs pazūd. Ellīgi smieklīgs dzīves jociņš, jā.
Vakardien sasniga liela sniega kārta. Tagad kupenas ir krietni pāri jostai. Mani māc bažas par peļķēm, kas radīsies, kad tas viss nokusīs. Jāatsāk rūpīgi gumijnieku meklējumi. Tas tā, note to self stilā. :smiekliņš:

Atļausiet man pačīkstēt?

Šodien es esmu vīlusies gan laikapstākļos, gan cilvēkos, arī sevī, protams.
Tik briesmīgi nepatīkams laiks sen nav bijis. Sniegs ir foršs un jauks, un mīlīgs, un pūkains (kā es xD) tikai tik ilgi, kamēr tas ir pūderī. Kad tas sāk kust un kļūt noderīgs piku taisīšanām, sniegs manī ievieš bailes no kārtējā ziluma uz kājām. Bez tam - pagaidām kupenas ir līdz ceļiem, tur, kur iztīrīti celiņi blakus - līdz pus-augšstilbam, ja ne vēl augstāk. Kādas, pie velna, būs peļķes pēc tam, kādi būs dubļi?! Man tiešām vajag gumijniekus..un ātri.
Ak, šie cilvēki un viņu stūrgalvība. Kad kaut ko ieņem galvā, ir grūti atrunāt. Šī īpašība man īpaši netraucē, kamēr tā nav izteikti aktivizējusies angļu valodas skolotāja, kas man šodien pateica (laikam jau atgādināja..), ka rīt man ir jāstājas klases priekšā un gudri jārunā par kaut kādu tēmu: "mūsu civilizācija dodas pareizā virzienā un mūsu nākotne izskatās jauka" (rrrrright). Nu kāpēc es uzskrēju šai "ai sink mēs dzīvojām alās viduslaikos, bikāz mēs čoizen tā darīt" gaitenī. :dusmīgs smaidiņš: Tas nav reāli sagatavot normālu runu (nu labi, varbūt ir), iemācīties to no galvas & pārvarēt savas bailes no auditorijas mazāk kā 24h laikā. Vienkārši..mīļi?
Uz treniņu es arī šodien nebiju. Pie visa vainīgas manas iekšas, kas šodien izdomāja sāpēt, kamēr es skrēju sportā iesildīšanos. :neapmierināts smaidiņš:
Ā un, vai dieniņ, gandrīz piemirsu. Šodien man tika uzdots ģeniālākais jautājums evā:
"Tev vispār ir privātā dzīve?"
Skumji ir tas, ka es nezinu, vai gadījumā nesameloju, kad teicu, ka ir.