Šodien es esmu vīlusies gan laikapstākļos, gan cilvēkos, arī sevī, protams.
Tik briesmīgi nepatīkams laiks sen nav bijis. Sniegs ir foršs un jauks, un mīlīgs, un pūkains (kā es xD) tikai tik ilgi, kamēr tas ir pūderī. Kad tas sāk kust un kļūt noderīgs piku taisīšanām, sniegs manī ievieš bailes no kārtējā ziluma uz kājām. Bez tam - pagaidām kupenas ir līdz ceļiem, tur, kur iztīrīti celiņi blakus - līdz pus-augšstilbam, ja ne vēl augstāk. Kādas, pie velna, būs peļķes pēc tam, kādi būs dubļi?! Man tiešām vajag gumijniekus..un ātri.
Ak, šie cilvēki un viņu stūrgalvība. Kad kaut ko ieņem galvā, ir grūti atrunāt. Šī īpašība man īpaši netraucē, kamēr tā nav izteikti aktivizējusies angļu valodas skolotāja, kas man šodien pateica (laikam jau atgādināja..), ka rīt man ir jāstājas klases priekšā un gudri jārunā par kaut kādu tēmu: "mūsu civilizācija dodas pareizā virzienā un mūsu nākotne izskatās jauka" (rrrrright). Nu kāpēc es uzskrēju šai "ai sink mēs dzīvojām alās viduslaikos, bikāz mēs čoizen tā darīt" gaitenī. :dusmīgs smaidiņš: Tas nav reāli sagatavot normālu runu (nu labi, varbūt ir), iemācīties to no galvas & pārvarēt savas bailes no auditorijas mazāk kā 24h laikā. Vienkārši..mīļi?
Uz treniņu es arī šodien nebiju. Pie visa vainīgas manas iekšas, kas šodien izdomāja sāpēt, kamēr es skrēju sportā iesildīšanos. :neapmierināts smaidiņš:
Ā un, vai dieniņ, gandrīz piemirsu. Šodien man tika uzdots ģeniālākais jautājums evā:
"Tev vispār ir privātā dzīve?"
Skumji ir tas, ka es nezinu, vai gadījumā nesameloju, kad teicu, ka ir.
Tik briesmīgi nepatīkams laiks sen nav bijis. Sniegs ir foršs un jauks, un mīlīgs, un pūkains (kā es xD) tikai tik ilgi, kamēr tas ir pūderī. Kad tas sāk kust un kļūt noderīgs piku taisīšanām, sniegs manī ievieš bailes no kārtējā ziluma uz kājām. Bez tam - pagaidām kupenas ir līdz ceļiem, tur, kur iztīrīti celiņi blakus - līdz pus-augšstilbam, ja ne vēl augstāk. Kādas, pie velna, būs peļķes pēc tam, kādi būs dubļi?! Man tiešām vajag gumijniekus..un ātri.
Ak, šie cilvēki un viņu stūrgalvība. Kad kaut ko ieņem galvā, ir grūti atrunāt. Šī īpašība man īpaši netraucē, kamēr tā nav izteikti aktivizējusies angļu valodas skolotāja, kas man šodien pateica (laikam jau atgādināja..), ka rīt man ir jāstājas klases priekšā un gudri jārunā par kaut kādu tēmu: "mūsu civilizācija dodas pareizā virzienā un mūsu nākotne izskatās jauka" (rrrrright). Nu kāpēc es uzskrēju šai "ai sink mēs dzīvojām alās viduslaikos, bikāz mēs čoizen tā darīt" gaitenī. :dusmīgs smaidiņš: Tas nav reāli sagatavot normālu runu (nu labi, varbūt ir), iemācīties to no galvas & pārvarēt savas bailes no auditorijas mazāk kā 24h laikā. Vienkārši..mīļi?
Uz treniņu es arī šodien nebiju. Pie visa vainīgas manas iekšas, kas šodien izdomāja sāpēt, kamēr es skrēju sportā iesildīšanos. :neapmierināts smaidiņš:
Ā un, vai dieniņ, gandrīz piemirsu. Šodien man tika uzdots ģeniālākais jautājums evā:
"Tev vispār ir privātā dzīve?"
Skumji ir tas, ka es nezinu, vai gadījumā nesameloju, kad teicu, ka ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru