Šodien viss kūst skaļi. Es brienu pa kupenu, kur neviens šoziem nav gājis. Tā forši - kājas līdz ceļgalam aukstā, slapjā sniegā. Man vienalga, es gribu to lāsteku dabūt lejā. Lieku soli pēc soļa, lēnām kūņojos uz priekšu pa kupenu. Šūzos ir peļķe, es vairs nejūtu kājas, bet es brienu tālāk.
Vispār es šodien gribēju velt sniegavīrus. Laikam nesanāks, jo, ja es vēlreiz kaut kur bridīšu, man rītā nebūs, ko vilkt uz skolu.Bet dzīvē vajag trakas lietas..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru