Nejaukumi

Vai Tu atceries, kā, maziņš cilvēciņš būdams, Tu skatījies uz krāsainu nezināma garduma papīrīti vai jaunu, Tavām acīm brīnišķu rotaļlietu un lūdzi vecākiem to nopirkt tā, it kā tā būtu tā viena lieta, kas Tavā dzīvē pietrūkst? Es atceros, jo vēl aizvien man reizēm rodas līdzīga sajūta atceroties kādu garšu, smaržu vai notikumu.

Man šķiet, ka man ir nedaudz uznākusi identitātes krīze. Nu arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas kaut ko sen gribētu dabūjuši, to vairs nevēlas. Man tiešām ļoti gribētos, lai tas viss būtu savādāk, bet ir tā, kā ir, un ar to būs jāsadzīvo ne tikai man. Nuja.
Šonedēļ mazlietiņ pamainījām dzīvi. Un man pietrūkst brīvas nedēļas, kurā tikt galā ar sevi pašu.

Izņēmums

Oh god.

Nav likuma bez izņēmuma, vēsta kāds teiciens. Ir Mērfija likumi, kuri pārsvarā vienkārši ir dzīves radītās, cūcīgās likumsakarības, kuru izņēmums es diemžēl neesmu.
Pēdējā laikā (atkal jau!) mani ietekmē "tur, kur Tu neesi, ir tie, kurus Tu gribi satikt, bet tur, kur Tu esi, šo cilvēku nav". Un šovakar mani tas kretinē. Jā, leksika man nebūs no skaistajām, piedodiet.
Vakardien spēju radīt iemeslu cilvēkiem par mani pasmieties/uztraukties - es uz brīdi nezināju, kur atrodas mans, kā uzzināju, traki mīļais telefona aparāts. Ticamākā versija: atstāts uz soliņa pie stacijas, gluži kā iepriekšējais, tikai šoreiz bez ieslēgtas mūzikas. Ak, ieradumu spēks! Bet tomēr, nieka 27 neatbildētu zvanu attālumā jau bija modinātājs, kas atklāja mazā nekrietneļa lieliski asprātīgo slēptuvi starp vācu valodas un ķīmijas grāmatu. Vēl joprojām apbrīnoju savas spējas grāmatu kaudzi no somas izņemt tieši tā, lai telefons no tās neizkristu.
Un šovakar ir piektdiena. Rītā būs sestdiena un parīt jau svētdiena. Lieliski!
P.S. Ā un jā. Es laikam esmu tikpat naiva, cik biju.

Seventeen ain't so sweet, are they?

Pirms trīs dienām jau es noslēdzu savas dzīves septiņpadsmito sezonu. Nekā grandioza, tikai pāris cilvēki, pāris šampanieši un monopols laikā, kad man jau būtu jāguļ. Nesūdzos, jo viss bija gandrīz tieši tā, kā gribētos (pietrūka pāris seju, kuras vēlējos redzēt kopā ar/starp mums, svinētājiem).

Lai nu kā, man kaut kāda nostaļģija vai sentimentālisms uznācis, un es domāju par aptuveni 365 dienām atpakaļ. Septiņpadsmitā sezona ir bijusi diezgan notikumiem & emocijām - gan labām, gan ne tik labām - bagāta, un es nevaru saprast, vai būšu spējīga ko tādu pārspēt vai atkārtot. Protams, ir iespējas, kā to izdarīt, taču man tās pagaidām vēl šķiet diezgan nereālas.

Labā ziņa ir tāda, ka, septiņpasmito sezonu rezumējot, es astoņpadsmito uzsāku ar lielāku pašnovērtējumu un ticību sev, mazlietiņ gudrāku un reālāk/racionālāk domājošu prātu (taču sapņot es tik un tā vēl māku, mīlīši), uzticamiem draugiem un mīļām paziņām blakus, kā arī ar lielām cerībām un nākotnes vīzijām.

I have a feeling, this will be an another great year of my life.

ņau! - murrr

Nu jā. Es jau kādu labu laiciņu esmu mājās patiesībā, un man jau sen noteikti vajadzēja saņemties kaut kā mazdrusciņ atstāstīt to, ko mēs tur īsti darījām, kā mums gāja un kādi mazi asinssūcēju bari dzīvo tur. Bet nē, es vel aizvien būšu slinka, jo..nolāpīts, man nāk miegs, bet aizmigt nevar.
Man ir diezgan liels prieks, ka mana vasara ir kļuvusi mazdrusciņ daudzveidīgāka, visnotaļ interesantāka, mazdrusciņ mīlīgāka & foršāka, kā arī naksnīgāka - nedaudz karstā laika dēļ, taču lielākoties tāpēc, ka saullēkts tagad ir arī mana atkarība.
Es tikai gribēju pateikt, ka man iet labi. :) Un tagad es iešu paskatīties, vai mamma ir atstājusi kādu upeni vai aveni un vai ērkšķogas jau gatavas (jā, laika izjūta un dārza pazīšana ir nedaudz iedragāta).

Otrā brīvlaika diena

Jūtos nedaudz izmesta no visa - nolādētais bioloģiskais pulkstenis neļauj gulēt ilgiilgi, darīt galīgi nav ko un smadzenes, acīmredzot pamatīgi pieradušas pie domāšanas, nebeidz dzenāt visādas domas pa galvu. Bet laikam jau ir labi tā, kā tagad ir. Pieradīšu vai mainīšu - tad jau redzēs.
Uz mani spēcīgi iedarbojas visādi nejauki likumi (dzīves nesmukie jociņi). Sākās brīvlaiks - saradās mākoņi un lietus. Būtībā esmu spiesta sēdēt četrās sienās..vismaz tā es mierinu sevi un nedomāju, ka esmu tā saucamais couch potatoe (atceros, kā pirms gada vai diviem smējos par šo apzīmējumu angļu valodas grāmatā). Ehh, egoisms un patmīla. Šorīt domāju būt beidzot jauka un apēst mammas pirkto biezpienu (kurš, starp citu, man ļoti garšo). Parasti ir tā, ka tas nostāv savu derīguma termiņu ledusskapī un pārtop pankūkās. Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr.
Nu jā, šķiet, ka no šī ieraksta var ļoti labi saprast, ka šī jau nu nav ideālā vasara. :sad face:

We can make it perfect together. :>

Mainīt pagātni?

Cilvēkiem ir viens liels niķis domāt "kā būtu, ja būtu". Atzīstu - man arī, pie tam pēdējā laikā visnotaļ bieži. Tā nu es vienu vakaru piesēdos un sāku lasīt cauri vecos čatus, meklējot to lietu, kas visu izmainīja.

Situācija, protams, debešķīgi muļķīga (strīdiņš par pilnīgi neko, bet tajā pašā laikā visu), lielākoties mana vaina. Taču tas, ka es to tagad zinu, nemaina faktu, ka lietas ir mainījušās tieši kopš tās dienas, kopš tiem muļķīgajiem vārdiem, kopš tās nevajadzīgās atzīšanās.

A, nu un? Kas bijis, bijis. Tur vairs neko nevar mainīt. Pagātni mainīt nav iespējams, toties nākotni gan.

Kāpēc mocīt sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem par bijušo, ja tā vietā var tagad rīkoties, lai nākotnē tā vairs nebūtu, mm?
"bļ, es tevi vienkārši jūtu." Ahh, es gribētu uzzināt, vai tā ir vēl joprojām.

Atvērta grāmata

Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.

-E. Veidenbaums

Pēdējās dienās ir noticis tik daudz kas, un viss, kas noticis, ir tik ļoti jauki foršs!

Vēl joprojām prieku rada šūpoles, kuras savu romantiku spēj izpaust jebkurā diennakts laikā - arī neilgi pēc saulrieta, kad mežā vēl putni dzied mīlas balādes un zvaigznes tikai gatavojas savam uznācienam uz lielās debesu skatuves. Šķiet, ka katru nākamo reizi tur esot, atklājas kāda cita šūpoļu patīkamās noskaņas šķautne.

Laikam kļūstu par dzīvu piemēru tam, ka pilnai laimei nevajag daudz. Mazs, mīļš sīkumiņš pie sīkumiņa un būvējas stabils, nepārejošs prieks, kas laužas pār lūpām bezrūpīgā pļāpāšanā un random skaņās.

Taču tik un tā man ir bail iet uz priekšu. Es nezinu, vai es vēl kāpju kalnā, vai vispār ir kur augstāk kāpt. Varbūt es jau tuvojos kraujas malai, un tūlīt, tūlīt speršu pēdējo soli tukšumā. Būtībā es nebaidos no kārtējās krišanas bezdibenī, bet gan no tā, ka vairs netikšu atpakaļ, kur pašlaik atrodos.

Neziņa

Šodien ārā kaut kāds neizdevies rudens (lai piedod man tas cilvēks, kura blogā kaut ko līdzīgu nesen lasīju). Bet man smaidīt liek pļekpļek, kas rodas, manām gumijniekus apāvušajām draudzenēm apņēmīgi brienot caur peļķēm. Rudenīgumu varbūt arī piedeva tas, ka brokastīs (ķipa) ēdu ābolu.

Bet manai imūnsistēmai ir pavasaris. Drīzāk tā jau aizgājusi pavasara brīvlaikā. Slikta, slikta viņai tā humora izjūta.

Nu jā, bet vispār es esmu apmulsusi. Es vairs galīgigalīgi nespēju saprast, ko domāt. Mazā, sīciņā naivā domiņa kļūst arvien lielāka, lielāka, lielāka, un es vairs nejūtu robežu starp naivumu un patiesību. Liekas, ka viņš arī tādu nezin. Bet, kad liekas, var sasisties. Jāsāk gatavot ziedītes, plāksteri un apsēji - ir sajūta, ka kaut kas lūzīs, plīsīs, sasitīsies.

Tas viss tikai atgādina bioloģijas stundu

-M? -M-m (tā kā ne-e, tikai ar m, galīgi nemāku aprakstīt, jāganjā)

tikai tagad drīzāk ir -M? - :parausta plecus: un mēs mainam domas un lomas, mēs šaubāmies, mēs apjūkam, mēs vaicājam..vai varbūt to daru tikai es?

Vientulīgi

Es un viņi, soliņš. Viņš, stāvot tieši man pretī, paņem manu galvu savās plaukstās, kāds jautā: "Opā, ko tad tik mīlīgi?"
Viņš ielūkojas manās acīs, pasmaida un pilnīgā nopietnībā saka: "Tādas meitenes dēļ var visu."

Nolādēts. Kāpēc tam ir tik nežēlīgi pārspīlēti jākontrastē ar patiesību? Jā, protams, mani var mierināt manas naivās iedomas, bet es nevēlos vilties, tāpēc pieņemu ļaunāko variantu par patieso. Diemžēl viņš īsti nepārliecina par pretējo.

Vispār, līdz ar pavasari (a.k.a. mīlestības gadalaiku), man ir uzmākusies neizturama vientulība. Es it kā esmu ar cilvēkiem, it kā esmu insider-e, bet jūtos kā nožēlojama outsider-e.

Pienāks mans laiks? Kad, nolādēts, kad?! Es esmu nepacietīga, un 16+ gadu vientulība dara savu. Man tikai jābeidz par to tik ļoti domāt? Zini, tad es varētu pārtraukt arī dzīvot, jo daļa no manis vienkārši nespēj pastāvēt bez domas par mīlestību un visādiem jaukumiem.

-Beidz mani bakstīt!
-Tev būtu jāpriecājas, ka kāds Tev vispār pieskarās.
Nejauki? Jā, varbūt, bet, nolādēts, pilnīga taisnība.

Viedoklis

Vakardien bija visnotaļ interesanta literatūras stunda, kurā runājām par skaisto un, lai nevajadzētu teikt "neglīto", skaistā pretstatu. Mēs veidojām sarunu: kāds uzdod jautājumu, cits atbild.

Es sēdēju pirmajā solā, klausījos, kā tiek runāts par tukšiem un pilniem cilvēkiem (nu nē, ne jau neēdušiem un paēdušiem, bet garīgi iztukšotiem vai piepildītiem!), un aizdomājos.

Tukšs, pustukšs - šie vārdi atgādina veldzējošas limonādes bundžu vasaras tveicē. Vai pilnu cilvēku kāds var izdzert tāpat kā limonādes bundžu un padarīt pustukšu vai pat tukšu? Nudien nezinu un praksē pārbaudīt tiešām nevēlos - negribu, lai mani izdzer, un negribētu kādu izdzert. (Kārtējo reizi visa doma labāk izklausās galvā.)

Šodien ārā atkal ir pavasaris, bet es ar bažām skatos, kā pasauli pārņem peļķes un lietus. Lai cik silta kļūtu pasaule, man sals, jo ar dabas siltumu vien neglābjamas romantiķes dvēselei nepietiek.

Divi.

Vai esi pamanījis/pamanījusi, ka visādām jaukām lietām vajag (vismaz) divus cilvēkus?

• sarunas noteikti labāk raisās, ja Tu neesi viens (kaut gan pašam ar sevi arī reizēm vajag izrunāties tā no sirds);
• apskaut sevi būtu tīri neiespējami un citu cilvēku siltums ir vienkārši navvārdu;
• esmu svētā pārliecībā, ka daudzdaudz foršāk, labāk, jaukāk, mīļāk ir tad, ja ne tikai Tu mīli;
• ļoti parocīgs un noderīgs ir kāda cita cilvēka roku pāris, ja Tev, ziemas pastaigas laikā, sāk salt rokas (protams, ja šis kāds saprot nevainīgus mājienus "man salst rociņas :puppy eyes:");
• ir ļoti jauki sev nopirkt kādu skaistu puķīti, bet (atkal mana svētā pārliecība :smiekliņš:) ir jaukāk skaistas puķītes saņemt no citiem cilvēkiem gan svētkos, gan tāpat vien;
• ir neskaitāmas reizes labāk, ja tad, kad Tev ir skumīgi, Tev ir kāds, kas dod padomu, mierina, atvēl savu plecu vai arī vienkārši ir blakus, ja Tev to vajag;
• ir patīkami apzināties, ka Tu vairs neeksistē viens - ka ir kāds, kas eksistē līdz ar Tevi un iet pa dzīves ceļu Tev blakus;
• 'Because it takes two to whisper quietly'

Miegs, miedziņš. Sniegs, sniedziņš.

Sapņi silda sirdi, sega silda mūžam nosalušo ķermeni. Bet es nevaru izgulēties. Miegainība iztukšo, atņem visu. Vakar gāju gulēt pirms vienpadsmitiem (mamma teica, ka neviens ārsts nepalīdzēšot, ja es gulēt iešot pēc vienpadsmitiem). Nekāda labuma, ja godīgi, jo aizmigu tāpat ap pusnakti.

Kamēr es neesmu gultā, liekas, ka tūlīt, tūlīt iekritīšu ar seju zupas šķīvī, bet, kad ierāpjos gultā un iekārtojos, miegs pazūd. Ellīgi smieklīgs dzīves jociņš, jā.
Vakardien sasniga liela sniega kārta. Tagad kupenas ir krietni pāri jostai. Mani māc bažas par peļķēm, kas radīsies, kad tas viss nokusīs. Jāatsāk rūpīgi gumijnieku meklējumi. Tas tā, note to self stilā. :smiekliņš:

Fū, putenis!

Šorīt jutos kā outsidere. Visām pārējām bija gumijnieki, es vienīgā vēl turpinu ar šūziem pa ielām šļūkāt. Apsveru ideju pirmo reizi mūžā kaut ko pasūtīt e-bay. :smiekliņš: Bet ārā dikti dikti nejēdzīgs laiks. Viss ir vienkārši..neforši. Ielas ir peļķēs, no debesīm krīt sniegs un sejā pūš ļoti nejauks un stiprs vējš. Man gandrīz cepure aizlidoja, kad sāku domāt, vai tikai Kriksi neaizpūtīs. Atkal ir ziema. Man liekas, ka Dabas māte pati nesaprot, ko grib. Es zinu tikai to, ka gribu, lai viss kļūst sauss un foršs - gribu uz skolu iet savos caciņzābakos. :smiekliņš: Jā, es zinu, ka tas ir ļoti gudri pirkt jaunus zābakus, kad atkusnis klāt. Bet nu ko lai dara, ja tikai tagad es atradu sev pa prātam esošus zābakus?

Nu jā. Vispār vakar man bija kaut kāda gudrā doma, ko es šeit gribēju ierakstīt. Ja vien es spētu viņu atcerēties.. ehh.

Trakas lietas.

Šodien viss kūst skaļi. Es brienu pa kupenu, kur neviens šoziem nav gājis. Tā forši - kājas līdz ceļgalam aukstā, slapjā sniegā. Man vienalga, es gribu to lāsteku dabūt lejā. Lieku soli pēc soļa, lēnām kūņojos uz priekšu pa kupenu. Šūzos ir peļķe, es vairs nejūtu kājas, bet es brienu tālāk.

Vispār es šodien gribēju velt sniegavīrus. Laikam nesanāks, jo, ja es vēlreiz kaut kur bridīšu, man rītā nebūs, ko vilkt uz skolu.
Bet dzīvē vajag trakas lietas..

Pavasaris?

Uhh, šodiena (visa šī nedēļa) bija viennozīmīgi interesanta.

Kopš trešdienas "3-minūšu attiecībām" tiek mētāti visādi jociņi. Piemēram, šodien mēs bijām uz mūsu "pirmo randiņu" - bijām abi vienā pasākumā (man patika, daudz smējos ^^). Damn it, vēl joprojām man šķiet sasodīti dīvaini un neparasti, ka melošu, ja teikšu, ka nekad nekas nav bijis. Mazie jociņi, kā izrādās, var mainīt dzīvi, un mainīt to ļoti daudz.
Vakar biju treniņā. Gandrīz neaizgāju, jo knapi pusceļā atkal sāka sāpēt iekšas. Jau rakstīju īsziņu Leldei, ka tomēr nebūšu, bet satiku Guntu un izdomāju, ka šoreiz jāpacīnās ar sevi. Jāatzīst, nebija ne tik traki, nedz arī tik viegli, kā biju iedomājusies. Jā, mani žēloja, bet pēc tam jutos pastrādājusi..un arī šokolādi vairs tik ļoti negribējās. :smejos:

Šodien pamodos ar sāpošu galvu. Nu ja, tā taču nebūtu es, ja svinamā dienā ar veselību viss būtu kārtībā. Līdz septītajai stundai kaut kā izdzīvoju, nemitīgi čīkstot un spītīgi noraidot jebkuru "Tev Ibumetinu iedot?" vai "Aizej pie māsiņas!" ieteikumu. Pēc tam bija labi, tikai man nepatika tieslietās ieskaite (tb pāru darbs, sačukstoties ar Sabīni).

Nāk pavasaris. Ārā atkal viss kūst, bet drīz pēc tam piesals un tas nebūs jauki. Nu jā, man patīk iet kā pingvīnam, bet es negribu pie tā pierast, tāpēc turos pie principa "jo retāk, jo labāk".

Memorīz

Man ļoti patīk atcerēties bērnudārzu, kad bez jebkādiem aizspriedumiem un kautrības varēju runāties ar savu gultas biedru par šo, to un neko. Kopīgā izģērbšanās līdz apakšveļai un mudīgā lēkšana gultās, kas, izvilktas no skapja, stāv viena otrai galā, nenoklustošā murdoņa, līdz attopies, ka esi aizmigusi. Pēc diendusas vienmēr bija launags. Nez kāpēc deguns sajūt mannā putras smaržu..

Atceros mūsu spēļu mājiņu bērnudārza pagalmā. Kā mēs tur visi skrējām un ķērām labākās mantiņas, kā spēlējām klusos telefonus..Uhh. Atceros arī ziemu, kad ārā iešana bija kaut kas ūber-īpašs. Tad mēs cēlām sniegavīrus un spēlējām hokeju.
Atceros, kā tas pats gultas biedrs vēlāk atzinās mīlestībā man un manai māsai. Tad tas nelikās ne dīvaini, ne baigi īpaši.

Strīdi bija galīgi muļķīgi. Vienu dienu mums lika sūtīt vēstules, tikām sadalīti grupās un mana labākā draudzene bija citā grupā, tāpēc es uzreiz pieņēmu, ka viņa sūtīs vēstulīti tieši man. Tikai tāpēc, ka viņa tā neizdarīja, es uz viņu briesmīgi apvainojos. Taču nākamajā dienā (ja ne pat pēc diendusas vai kādas ēdienreizes) mēs jau atkal staigājām visur kopā divatā, jautri čalojām un spēlējāmies kopā ar lellēm.
Tajā vecumā viss bija vienalga, mēs dzīvojām mirklim, nevis dienai, mēs dzīvojām paši sev. Tagad atceroties tas viss šķiet tik dīvaini! Tik daudz kas ir mainījies: uzskati, uzvedība.. Jāatzīst, ka dažas lietas nav mainījušās: strīdi vēl aizvien ir debešķīgi muļķīgi un es neesmu kļuvusi diži mazāk naiva.

Progresējam regresā.

Mazais brālēns atbraucis ciemos. Pasēžam pie galda, ēdam visādus garšīgus labumus. Tiek nonests dators, kas vienā mirklī kļūst par vakara naglu. Nekā diži kaitīga nav, ja vien viņš jau nebūtu gandrīz (baidos teikt, ka ir) atkarīgs no World of Warcraft. :norūpējies smaidiņš: Mjā, mūsdienu jaunatne tiešām regradējas. Pati sevi esmu pieķērusi pie netēlotas šoka izteiksmes sejā un neticīga jautājuma "Ja?", kad kāds no nesen iepazītiem cilvēkiem lepni paziņo, ka lasa grāmatas. Skumji, skumji, pašai par sevi kauns, bet..vai tad nepamatoti šāda reakcija? Mūsdienās tik daudzi runā par regresu. Kaut kā aizmirstam par to, ka tomēr viss progresē. Un progresē ātri. Pareizā virzienā vai nepareizā, es nudien nezinu un neņemos spriest.
Ārā putina jau visu dienu. Sāk nedaudz apnikt šis konstantais baltums, man sāk gribēties krāsas. Vismaz dodiet man vienu saulainu ziemas dienu, kad balts ir sniegs un gaišzilas ir debesis! Bezjēdzīgie nomoda sapņi nu jau saistās ar pavasari, ar vasaru. Manas vēlmes un plāni būtībā tiek pakārtoti vēlamajai vasarai. Šo vasaru es negribu sabojāt. Šo vasaru es izbaudīšu. Vismaz es tā ceru.

No rīta pamodos ar "no šodienas es vairs ne..", bet jau esmu pārkāpusi savu solījumu sev.

Sierīgi.

Māsa uztaisīja sierīgus makaronus. Galvā man ir sierīgas domas, Viņš ir sierīgs, tehnika sierojas. Šodien viss ir tā sierīgi.

No rīta sniga vienkārši spēcīgi, likās, ka kāds kupenas gāztu virsū. Caur sietiņu gan, jo nesniga jau pa čupām (kaut gan pārslas bija lielas..un daaaaaaudz!). Taču beidzot vismaz ar mierīgu sirdi var ZēPēDē ielikt plauktā un atstāt to putekļu sabiedrībā uz gandrīz vai veselu gadu. Tagad tas ir tik ofišal, cik ofišal vispār var būt. Prieks un laime, kur Tu rodies!
Tehnika mani galīgi nemīl. Ne šodien, ne citas dienas. Mana prezentācija sāka iet otrreiz (bet no situācijas es izkļuvu diezgan aši un bez īpašiem starpgadījumiem), dators filmu atteicās rādīt tieši tad, kad tā sāka kļūt interesanta (galvenajiem varoņiem pakaļ nesās ļaunie un es šo sasodīti jauko skatu ar driftojošām mašīnām neredzēšu vismaz līdz rītdienai, nolādēts!)..Bez tam youtube.com mani sāk palēnām vienkārši ignorēt, tāpēc es saņēmu trīs tukšas vēstules, no kurām vienā bija lūgums man "pastīties vērīgi" uz tukšumu.

Jā, atkal par to pašu.

Taureņi vēdērā ir diezgan ļauna padarīšana.
Kopš decembra vidus es dzīvoju ar apziņu, ka taureņu man vairs nav. Kādu laiku tas mani nomāca, bet tad es samierinājos un izbaudīju tukšumu vēderā.
Bet, protams, tagad viņi ir izdomājuši atgriezties. Tieši tad, kad mans saprāts uzliek stingru un noteiktu nē. Nejauki, ak, ļoti nejauki!
Lai nu kā, man patīk mana tagadējā reakcija: fiziski vēderā kaut kas pazūd, kaut kas sagriežas, taču garastāvoklis paliek tikpat pūkains un jauks kā iepriekš.

Murr-ņau

Mēs tā patiešām visu, kas dots, novērtējam tikai tad, kad tas jau atņemts.

Mīļie lācīši, kas dāvināti bērnu dienās, drīz vien tiek iegrūsti kādā kaktā un atstāti divvientulībā ar aizmirstību. Pat vislabākās, visjaukākās, visneatkārtojamākās lietas kādreiz pārklājas ar pieradumu, un mēs tās vairs neredzam tajā īpašajā starojumā, kādā tās redzējām sākumā. Daļu savas dzīves mēs ilogjamies pēc kaut kā, kas mums nekad nav bijis vai nu jau ir atņemts. Otru daļu dzīves pavadam, pierodot pie tā, kas ir, un pie tā, ka kaut kā vairs nav. Tāpēc jau mēs nespējam baudīt dzīvi tieši tādu, kāda tā ir. Tajā ziņā zivīm ar savu īso atmiņu ir nežēlīgi forša dzīve. Viņas pilnīgi visu katru reizi izdzīvo no jauna. Kaut gan tieši tajā ūdenszāļu pudurī tā ir bijusi neskaitāmas reizes, tas viņai ir kas īpašs, kaut kas pilnīgi nezināms un jauns. Tās mīļās un jaukās lietas nevajadzētu uztvert par pašsaprotamām, bet gan katru reizi uzlūkot tās ar tikpat īpašu skatienu, kā pirmajā reizē. Vai arī vismaz atcerēties, cik nejauki bija tad, kad šo lietu nebija, un saprast, cik ļoti daudz tie mazie dzīves prieciņi mums nozīmē.
Pēdējo dienu laikā es domāju par tik daudz ko, bet reizē tā īsti ne par ko. Par dzīvi, par to, kāpēc tieši es esmu tieši šeit un daru tieši to, ko daru..Reizēm gribas pašai sevi apklusināt, bet vienmēr no tāliem prāta stūriem izlaužas mazs-mazītiņš, nevainīgs vārdiņš, kas visu klusumu sagrauj.