Pirmdiena.

Laiks šonedēļ ir vairāk manās rokās. Nav tik daudz vietu, kur citi ir noteikuši, ka jābūt, ir vairāk vietu, uz kurām dodos tikai tāpēc, ka pašai gribās. Nuja.
Bet manā dzīvē, šķiet, trūkst noteiktības un pārliecinātības par to, ko daru vai ko nedaru. Problēmas sagādā arī lietu klasifikācija. Un visu laiku nepamet sajūta, ka nevajadzēja tam visam atļaut tik tālu iet - vajadzēja apstādināt jau agrāk, kad pirmo reizi ienāca prātā doma, ka viss ir aizgājis par tālu. Nuja.
Un ir pirmdiena. Šodien jāizdomā, ko es iesākšu ar šo nedēļu un dzīvi kopumā. Jauki.

Atvērsim acis, mīlīši!

Šis rīts ir vienkārši brīnišķīgs - ārā spoži un silti spīd saulīte, viss vēl joprojām ir zaļš un debesis ir vasaras zilajā krāsā. Un šo rītu es varēšu izbaudīt pēc pilnas programmas, jo skolā ir kaut kāds errors un es pilnīgi legāli visu dienu būšu brīva no algebras & trigonometrijas formulām, gravitācijas konstantes un Zero Conditional. Ak, sajūta mazlietiņ kā vasarā, tikai ir nedaudz aukstāks un es esmu piecēlusies jau pašā rīta agrumā (man tas ir agrums, citam tā jau būs pēcpusdiena; tādi nu mēs esam - katram savs skatu punkts uz visu, pat uz laiku).

Ir tikai viens nejaukums. Es domāju par visādām taisnībām un netaisnībām, liekulībām un naivumu, egoismu un spēju sevi objektīvi novērtēt.

Atkal ir sabrukusi viena no manām rūpīgi celtajām ilūzijām, un man šķiet, ka kādam vajadzētu sabrucināt dažu cilvēku slepeni un ne tik slepeni lolotās ilūzijas, kuru dēļ šie cilvēki mēdz kļūt ne-tik-jauki manās acīs (un man patīk domāt, ka es cilvēkos sliecos saskatīt labo; vai varbūt vēl viena ilūzija?). Un ja jau es to un šito nemāku, tad man ir vismaz viens izskaidrojums, kāpēc kāds grib šo un to darīt tieši ar mani - lai paceltu sevi saulītē un spētu izcelties uz mana ne-tik-profesionālā fona.

Bet zinat ko? Manī mēdz pamosties velniņš, kas to vien grib, kā neļaut kādam tā darīt.

Un paldies šādiem cilvēkiem - man vismaz būs tiešām traki liels stimuls šodien un citās dienās treniņos pacensties no visas sirds. :)

Nothing, actually

Pagājušās negulētās nakts dēļ esmu nedaudz nojaukusi visu savu ritmu, taču tas nekas - to es atgūšu. Ņemot vērā to, ka mana ceturtdiena, 24. jūnijs ilgst apmēram 9 stundas, varu teikt, ka esmu paspējusi diezgan daudz izdarīt.
Ir jaunas, radošas idejas - es tiešām ļoti, ļoti ceru, ka spēšu tās īstenot (beidzot kāda no tām visām idejām taču ir jārealizē!). Reizēm pabūt vienam ir viss, ko vajag, lai ļautu sev atkal nedaudz pabūt tajā dimensijā, kas mazdrusciņ tikusi aizmirsta laikā, kad kaut kur jāskrien vai kaut kas jāizdara.
Šovakar es esmu sev pagādājusi arī iemeslu, lai sevi nedaudz lamātu un peltu savā galvā. Naivā personības puse aizvien biežāk pārmāc loģiski domājošo, tādējādi diktējot manām kājām ceļu uz vietām, kurās es varētu sastapt savus iedomu tēlus. Diemžēl tad, kad es atrodu viņus, nebūt nenotiek tas, ko es esmu iedomājusies. Dažreiz man šķiet, ka daudz labāk būtu, ja sapņi nekad, nekad nesatiktu realitāti, ja starp tiem būtu strikti novilkta līnija, ja..
Un beidzot, beidzot (!) es piespiedu sevi izkustēties, kad aiz loga laiciņš nav tik daudzsološs, kā gribētos. Sajūta nudien ir laba, tā kā ļoti ceru, ka man tas izdosies vēl un vēl.

Kristofors Kolumbs un co.

Ceturtā lietus diena. Vai šie visnotaļ nu jau vasaru graujošie laikapstākļi beigsies? Nē, nepārprotiet, lietus vēl aizvien ir jauks - mana nepatika ir vērsta tikai un vienīgi pret faktu, ka šādā laikā es nevaru darīt to, ko esmu veiksmīgi darījusi lielāko brīvlaika daļu. Nedaudz nejauki sanācis, nudien. Bet es cenšos nepazaudēt savu personības daļu, kas veiksmīgi iefiltrējas jebkādā sabiedrībā, tātad arī jebkādos laikapstākļos. Ziniet, šodien tā atkal uzpeldēja un apņēma manu spītību (līdzīgi kā amēba, omnom), tāpēc šodien es jūtos daudz labāk lietū, nekā dažas dienas saulē.
Lai arī cik ērti tas būtu, es atļaušos vairs nemelot (citāts no vēstules, ko vakar rakstīju Susuriņam): 'Es esmu sabiedriska, atrodos starp cilvēkiem, bet tik un tā pamanos būt viena. Es tāda vienkārši esmu. Man laikam iekšā vienkārši ir biologa skaitīšanas principi - viens, divi, daudz, un visērtāk es jūtos tajos pirmajos, trešo būtībā neatzīstu - bars nav forši, barā Tevi var nedzirdēt, nepamanīt. '
Visādas diezgan nereālas idejas jaucas pa manu galvu; diez, kāda no tām reiz piepildīsies?

Progresējam regresā.

Mazais brālēns atbraucis ciemos. Pasēžam pie galda, ēdam visādus garšīgus labumus. Tiek nonests dators, kas vienā mirklī kļūst par vakara naglu. Nekā diži kaitīga nav, ja vien viņš jau nebūtu gandrīz (baidos teikt, ka ir) atkarīgs no World of Warcraft. :norūpējies smaidiņš: Mjā, mūsdienu jaunatne tiešām regradējas. Pati sevi esmu pieķērusi pie netēlotas šoka izteiksmes sejā un neticīga jautājuma "Ja?", kad kāds no nesen iepazītiem cilvēkiem lepni paziņo, ka lasa grāmatas. Skumji, skumji, pašai par sevi kauns, bet..vai tad nepamatoti šāda reakcija? Mūsdienās tik daudzi runā par regresu. Kaut kā aizmirstam par to, ka tomēr viss progresē. Un progresē ātri. Pareizā virzienā vai nepareizā, es nudien nezinu un neņemos spriest.
Ārā putina jau visu dienu. Sāk nedaudz apnikt šis konstantais baltums, man sāk gribēties krāsas. Vismaz dodiet man vienu saulainu ziemas dienu, kad balts ir sniegs un gaišzilas ir debesis! Bezjēdzīgie nomoda sapņi nu jau saistās ar pavasari, ar vasaru. Manas vēlmes un plāni būtībā tiek pakārtoti vēlamajai vasarai. Šo vasaru es negribu sabojāt. Šo vasaru es izbaudīšu. Vismaz es tā ceru.

No rīta pamodos ar "no šodienas es vairs ne..", bet jau esmu pārkāpusi savu solījumu sev.

Life's a run.

Hellou, m'friend!

Es tikai vēlējos paziņot, ka man ir arī otrs blogs. Kāpēc man viņš ir, kas viņā ir un citas detaļas pašā blogā.

Tēja-tējiņa.

Atkal rudens ir atnācis apgleznot Latviju. Ārā pēc divu dienu pauzes turpina spēcīgi līt un pūst auksts vējš, kas to vien dara, kā bojā frizūru un veic fizisko teroru lietussargam, kā arī padara rokas viegli zilas (šodien aizmirsu cimdus, kuri, starp citu, jau ir cauri). Īstenībā forši laikapstākļi, ja ir iespēja visu dienu pavadīt iekštelpās vien ļoti minimālu laiku pavadot ārā. Lasīšanas, tēju un kūpēšanas laiks. Tā vien kārojas pāris dienas pavadīt istabā ar daudz daudz tējas tasītēm, marshmallowiem, kas tiek cepti uz irbulīšiem virs ploškiņu dotās liesmas, otām & krāsām, lasāmo grāmatu un siltas segas. Ņarr, būs jānoorganizē šāds pasāciens vienatā, divatā vai trijatā.
Bet šodien, vācu valodas stundā tapa mans parakst-dzīvnieciņš, kas manā gadījumā nav gluži dzīvnieciņš. Tas viss sākās ar nejaušu gliemeža uzzīmēšanu uz zaļās dzēšgumijas, tad es garlaikojoties gliemezim uzsūtīju negaisu un beigās sāku vienkārši zīmēt lietu. Vismaz kāds labums no vācu valodas.

Gribu, lai rīt nav liela vēja - došos fotografēt pasauli peļķēs.

Gotta let your soul shine.

Es gribu margrietiņu, lai varētu taisīt būt-nebūt zīlēšanu, nežēlīgi plēšot margrietiņas lapiņas nost no galviņas. Un ne jau pa vienai. Nedaudz dusmas par to, ka atkal nesanāks izdarīt piektdien to, ko es gribēju darīt. Bet man atkal ir back up plan, tā kā viss kārtībā..kind of.

Sasodīts. Kaut kāds nejaucenis man ir iedzēlis virs labās krūts un tagad sasodīti niez, varbūt arī ir uzpampis. Šovasar atklāju, ka man ir alerģija pret dažu kukaiņu dzēlieniem.

Šovakar biju šķūnī un pumpēju savam divritenim riepas. Divus gadus neesmu ar to braukusi un neviens manu riteni nav izmantojis. Ja nu vienīgi putekļi un zirnekļi, jo to tur tiešām bija daudz..starp spieķiem bija tiiik daudz biezum biezu zirnekļu tīklu, kuros saķērušās iepriekšējā rudens lapas, kas mistiskā veidā nonākušas uz mana divriteņa. Pēc nelielas fiziskas piepūles, es to iznesu ārā, lai pārbaudītu, vai vēl vispār protu braukt. Sākumā man likās, ka ķēde ir nokritusi, jo viņa tā neforši grabēja (būs jāieeļļo), taču pēc tam es priecīgi braucu ar divriteni. Es jutos kā bērns, kas lepni rāda vecākiem, ka ir iemācījies braukt ar riteni bez palīgritenīšiem. Vējš patīkami glāstīja seju un plivināja matus, tumšā iela vilināja braukt tālāk, taču es, tīri bailīga būdama, izmetu vien pāris lokus pa piebraucamo ceļu un nelielu ielas daļu. Feels so good to do things I wasn't allowed to do for a long time..Rītā došos izbraucienā ar savu velo, ja pietiekoši agri piecelšos un sataisīšos, un notīrīšu riteni no putekļu kārtas.
Tagad es gribu apskauties ar kādu un jauki pavadīt kādu pēcpusdienu kopā ar šo kādu.

to be, not to be..

Pamestā māja skan.

Šodien es daudz sapņoju. Par ceļošanu un dzīvošanu citās valstīs vasaras brīvlaikā, par turpmākiem eksperimentiem ar kameru un miglainiem rudens brīvdienu rītiem, pat par rītdienu, jo paveras daudzas iespējas, taču zinu, ka radīsies vēl.
Es sapratu, cik jauki būtu kādā no nākošajām vasarām vienkārši aizbraukt uz kādu ārzemi, mēnesi vai divus paīrēt nelielu dzīvokli vai istabiņu un brīvo mikrofonu vakaros uzstāties ar kārtējo bezjēdzīgo, lirisko, vēlams džezisko (lai cukurs tomēr nav par daudz) skaņu vijumu. No rītiem ar aizlienētu, vecu divriteni es mērotu ceļu uz tuvākajiem laukiem, lai ķertu rīta miglu skaistās bildēs, ar kurām vēlāk lepoties. Tas tā par dzīvošanu citās valstīs īsumā.
Tā kā vasara ir par tālu, un rudens nāk, kārdinādams mani ar savu krāsainību un miglas piesātinātību, es sev (un tagad arī jums) svēti apsolos doties trīs jaukos kājām-gājienos vai divriteņbraucienos kopā ar savu kameru. Maršruti izdomāti, ceļam it kā viss gatavs (jo es tomēr atradu instruktāžas disku un beidzot esmu apguvusi daudz maz Manuālo režīmu), eksperimentētājas gars arī manī ir, tā kā es domāju, ka mani atturēt var vienīgi ne-miglainība un slinkums celties. Cerēsim, ka tā nebūs.
Par rītdienu man nav daudz ko teikt. Pašlaik plānos ietilpst šaha spēlēšana kaut kur kopā ar visnotaļ neiepazīto Andri. Bet iespējas vēl ir, piemēram, plānos ir doties nošu veikala iekarojumos, lai nopirktu sev mācību literatūru klavieru pašapgūšanai.
Tā pamestā māja, kas tepat netālu ir, nebeidz mani pārsteigt. Kad biju mazāka un tur vēl dzīvoja cilvēki, viņai nokrita rietumpuses siena. Baigais būkšķis bija. Tad tai mājai rietumpusē dega šķūnis, tas bija pirms diviem gadiem, un aizdegās mājas siena un jumts, tāpēc tai atslēdza elektrību un atplēsa skārda jumtu. Tur kopš tās dienas vairs neviens nedzīvo, logiem stikli ir vai nu izsisti, vai izsprāguši ugunsgrēka laikā, vēl nesen viņai nokrita daļa no ziemeļpuses sienas. Taču šodien no tās mājas nāca tāda skaņa, kas man atgādināja ūdens vārīšanās skaņu. Kādu brīdi es viņā klausījos un baidījos. Nezinu, vai viņa vēl skan, jāiet pārbaudīt.
Šovakar biju šķūņaugšā, tur, kur vectētiņš agrāk galdniekojās, un mini-šķūnītī. Izrādās, ka tuvākajā apkārtnē arī ir skaistas, vecas lietas. Ir radusies potenciāla iespēja, ka es vēlāk varēšu pārvietoties ar divriteni, kurā ir maza daļiņa Gustava Ērenpreisa Original. Vispār tajā šķūņaugšā ir daudz jauku lietu, piemēram, 500 vatu spuldzīte (tāda liela), vēja lukturis, eļļas lampiņa (istabās lietojama), vecs koferis, kurā, iespējams, esot tēta brāļa vecie makšķerēšanas piederumi, veca skārda bļoda un Otrā pasaules kara zupas vārāmais trauks, kura vāks ir kā bļodiņa (uz tā ir mana vectētiņa iniciāļi AM).
Vēl joprojām es slīkstu viņa klusēšanas dziļumos, mēģinot saprast, kas nav labi un ko es varu lietas labā darīt. Laikam viņš man nedomā palīdzēt.