Gotta let your soul shine.

Es gribu margrietiņu, lai varētu taisīt būt-nebūt zīlēšanu, nežēlīgi plēšot margrietiņas lapiņas nost no galviņas. Un ne jau pa vienai. Nedaudz dusmas par to, ka atkal nesanāks izdarīt piektdien to, ko es gribēju darīt. Bet man atkal ir back up plan, tā kā viss kārtībā..kind of.

Sasodīts. Kaut kāds nejaucenis man ir iedzēlis virs labās krūts un tagad sasodīti niez, varbūt arī ir uzpampis. Šovasar atklāju, ka man ir alerģija pret dažu kukaiņu dzēlieniem.

Šovakar biju šķūnī un pumpēju savam divritenim riepas. Divus gadus neesmu ar to braukusi un neviens manu riteni nav izmantojis. Ja nu vienīgi putekļi un zirnekļi, jo to tur tiešām bija daudz..starp spieķiem bija tiiik daudz biezum biezu zirnekļu tīklu, kuros saķērušās iepriekšējā rudens lapas, kas mistiskā veidā nonākušas uz mana divriteņa. Pēc nelielas fiziskas piepūles, es to iznesu ārā, lai pārbaudītu, vai vēl vispār protu braukt. Sākumā man likās, ka ķēde ir nokritusi, jo viņa tā neforši grabēja (būs jāieeļļo), taču pēc tam es priecīgi braucu ar divriteni. Es jutos kā bērns, kas lepni rāda vecākiem, ka ir iemācījies braukt ar riteni bez palīgritenīšiem. Vējš patīkami glāstīja seju un plivināja matus, tumšā iela vilināja braukt tālāk, taču es, tīri bailīga būdama, izmetu vien pāris lokus pa piebraucamo ceļu un nelielu ielas daļu. Feels so good to do things I wasn't allowed to do for a long time..Rītā došos izbraucienā ar savu velo, ja pietiekoši agri piecelšos un sataisīšos, un notīrīšu riteni no putekļu kārtas.
Tagad es gribu apskauties ar kādu un jauki pavadīt kādu pēcpusdienu kopā ar šo kādu.

to be, not to be..

Sapņaini.

Vakardien, tikai pāris minūtes pēc pusnakts, nakts sāka uzspiest savu smagnējo maigumu uz maniem plakstiem, kas nu jau jutās labāk aizvērti. Pēc vēl pāris minūtēm es jau biju izslēgusi datoru un nonākusi pie pirmā stāva vannas istabas lielā spoguļa, kurā es uz sevi skatījos. Laikam jau es sāku sev iepatikties, tas esot labi, jā. Nedaudz vēlāk es jau vilku nost džemperi un bikses, kuras nekārtīgi, tomēr pietiekoši rūpīgi noliku uz krēsla pie galda, brilles novietojot blakus telefonam, kurš jau atradās uz "Baltajiem oleandriem". Ierāpjoties gultā, jutu, kā mani mati vielgi pieskaras manai mugurai. Tie bija sildoši un ļoti mīksti. Matus izklāju pa visu spilvenu un pie deniņiem izbrucu cauri matiem, ar pirkstiem sagrābjot nelielu matu šķipsnu virpināšanai. Šādi guļot es aizdomājos (un pie viena sapratu, ka tik drīz neaizmigšu). Es vairs īsti neatceros par ko es domāju, bet vējš liepās izlikās par lietu. Laikam jau jebkas uz šīs pasaules vēlētos būt kāds cits, būt savādāks.
Pamodos es nedaudz pirms deviņiem un piecēlos tikai tāpēc, ka tētis māsai prasīja, kad pirks mamai rozi. Es apjuku, jo nespēju atcerēties, kas mammai par svētkiem šodien varētu būt. Lai nu kā, viņi runāja par rozi, kuru māsa mammai jau domā uzdāvināt kopš 19. marta (laikam; rozes latīniskajā nosaukumā ir iekļauts manas mammas vārds). Es devos pie klavierēm, kādu laiku paspēlēju Heart asks for pleasure first, padziedāju Stop crying your heart out un devos uz virtuvi, lai ēstu jogurtu, kurš arī šoreiz izrādījās miltains, tāpēc es gāju uz veikalu iegādāt sausās brokastis (jo tās vienkārši nevar būt nepatīkami miltainas). Brokastoju ārā uz lievenīša, Marihuānas sabiedrībā (tā sauc manu jaunāko kaķenīti), kamēr tētis skrūvēja kopā vārtus. Pabrokastojusi, uzreiz devos datora iekarojumos, jo vēlējos ko uzrakstīt un kontaktēties ar cilvēkiem. Tagad es te sēžu, vienu kāju nolikusi kā sēžot turku pozā, otru atbalstījusi kā tradicionālajā skumšanas pozā. Man visu rītu skan tikai un vienīgi You got the silver no Shine a light filmas. Es atkal ilgojos pēc siltuma, tikai šoreiz nav svarīgi, vai tas ir vīrieša vai sievietes apskāviena siltums. Piektdien es noteikti saņemšu palielu devu pozitīvisma, siltuma, mīļuma un kakao..bet tagad es gribu tikai un vienīgi spēcīgu lietu, lai varētu atkal iet uz lieveņa lasīt.