Vasara tuvojas beigām, tāpat arī mana pacietība un lēnprātīgums. Pēdējā laikā (atkal šie vārdi) es diezgan (vai pārāk?) bieži sekoju savām impulsīvajām idejām, kas ir pretreakcija uz darbībām, kuras man nepatīk. Tas jau it kā nav nemaz tik slikti, ja vien es drīz pēc tam visu nepārdomātu un saprastu, ka tā nemaz negribēju īsti darīt. (Toties lietas, kuras es, kā izrādās, esmu gribējusi darīt, man nesanāk izdarīt. Hmm, izklausās sarežģīti.) Šķiet, ka atkal kādas divas personības puses nespēj savā starpā īsti pareizi harmonizēt.
Vadoties pēc manas nesen izdomātās gandrīz dziļās domas, kas mēģina izskaidrot, kāpēc meitenēm (un vispār sapņotājiem, ilūziju lolotājiem - tādiem, kā es, nevis citādākiem) ir varbūt nedaudz vieglāk sadzīvot ar citiem cilvēkiem, es tagad oficiāli varu tikt uzskatīta par traku, galīgi bezsakarīgu un trakoti dīvainu (vismaz man šķiet, ka tā citi to varētu interpretēt). Diemžēl ne pārāk labā nozīmē.
Citiem vārdiem sakot, šī ir problēma, ar kuru man vajadzētu pēc iespējas drīzāk tikt galā. Ignorēt? Izvairīties? Mēģināt sevi piespiest neņemt to visu galvā? Risinājumu ir daudz, taču pagaidām šķiet, ka īstais tā arī nav atradies.
Jā, lai kļūtu nedaudz skaidrāks, par ko es te īsti runāju, galvenā emocija, kas visus impusiņus ierosina, ir greizsirdība (ak, nolāpītā egoiste!).
