Mana vasara ir beigusies, kad rokas sāk salt

Šobrīd man šķiet, ka būtu ļoti jauki, ja man tuvumā būtu kāda tiešām no civilizācijas nedaudz attālināta vieta, kur nevar sastapt nevienu cilvēku, kas jauc domas. Tā es varbūt saprastu kaut ko vairāk no tā, kas notiek. Jā.
Jau otro dienu daba ir nemīlīga un ārā traki līst, un vairs ne tikai retajam, bet gandrīz vai vairumam koku zaļās lapas jau krāsojas. Rudens. Visnotaļ brīnišķīgs gadalaiks, taču pēc lieliskām vasarām es vienmēr baidos no tā, ka rudenī un ziemā garlaicība tā pārņems mani un manu prātu, ka es nezināšu, kur likties no skumjām, bailēm un/no vientulības.
Un tomēr man patīk iedomāties, ka viss, kas šogad notiek, ir ļoti un daudz labāks par to, kas noticis pagājušajā gadā, kuru es tomēr bez īpašām grūtībām pārdzīvoju. Vienmēr jau mēs varam labāk.
Ak, jā, kopš vakardienas es atkal domāju par Ziedoni un viņa domu:
Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?
Nu tā, lūk. Man ir rudens. Un man vajag siltu roku pāri..un ne tikai to.

Atvērsim acis, mīlīši!

Šis rīts ir vienkārši brīnišķīgs - ārā spoži un silti spīd saulīte, viss vēl joprojām ir zaļš un debesis ir vasaras zilajā krāsā. Un šo rītu es varēšu izbaudīt pēc pilnas programmas, jo skolā ir kaut kāds errors un es pilnīgi legāli visu dienu būšu brīva no algebras & trigonometrijas formulām, gravitācijas konstantes un Zero Conditional. Ak, sajūta mazlietiņ kā vasarā, tikai ir nedaudz aukstāks un es esmu piecēlusies jau pašā rīta agrumā (man tas ir agrums, citam tā jau būs pēcpusdiena; tādi nu mēs esam - katram savs skatu punkts uz visu, pat uz laiku).

Ir tikai viens nejaukums. Es domāju par visādām taisnībām un netaisnībām, liekulībām un naivumu, egoismu un spēju sevi objektīvi novērtēt.

Atkal ir sabrukusi viena no manām rūpīgi celtajām ilūzijām, un man šķiet, ka kādam vajadzētu sabrucināt dažu cilvēku slepeni un ne tik slepeni lolotās ilūzijas, kuru dēļ šie cilvēki mēdz kļūt ne-tik-jauki manās acīs (un man patīk domāt, ka es cilvēkos sliecos saskatīt labo; vai varbūt vēl viena ilūzija?). Un ja jau es to un šito nemāku, tad man ir vismaz viens izskaidrojums, kāpēc kāds grib šo un to darīt tieši ar mani - lai paceltu sevi saulītē un spētu izcelties uz mana ne-tik-profesionālā fona.

Bet zinat ko? Manī mēdz pamosties velniņš, kas to vien grib, kā neļaut kādam tā darīt.

Un paldies šādiem cilvēkiem - man vismaz būs tiešām traki liels stimuls šodien un citās dienās treniņos pacensties no visas sirds. :)

Mysterious Song

Sveiki, mani dārgie, šajā gandrīz vai burvīgajā rītā/pēcpusdienā!
Pēdējā laikā man ir gadījies būt bezspēcīgai, dusmīgai, saskumušai, salūzušai un kādai tik vēl ne. Labā ziņa gan ir tāda, ka es tik un tā kopumā esmu visai stipra palikusi un turpinu brist apņēmīgi uz priekšu pa šo dzīvi. Rezumējot visu, kas noticis - man iet tīri labi, kaut gan, kā jau vienmēr, varētu (un gribētos) kaut kā nedaudz labāk. Nu lai jau, kādu dienu gan jau, ka būs arī nedaudz labāk.
Vakar vakarā es gribēju ierakstīt kaut kādas trakās pārdomas par dzīvi, taču tās tagad no galvas ir izlidojušas. Visticamāk, ka labi vien ir, ka tā. Vispār vakars izvērtās visai..dīvains? Mani paspēja mazliet piečakarēt vairāki cilvēki, es jau kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka vīrieši nudien māk jauki liet saldus melus manās naivajās smadzeņu šūnās, un atkal atklāju bērnišķīgo prieku, kas rodas slapjos, žļurkstošos šūzos un nezināmas, bet visnotaļ jaukas dziesmas atrašanas savā mūzikas atskaņotājā (dziesmu vari noprovēt šeit).
Lai nu kā, es vienkārši gribēju kaut ko šeit ierakstīt..un ceru to darīt atkal visai drīz.