ņau! - murrr

Nu jā. Es jau kādu labu laiciņu esmu mājās patiesībā, un man jau sen noteikti vajadzēja saņemties kaut kā mazdrusciņ atstāstīt to, ko mēs tur īsti darījām, kā mums gāja un kādi mazi asinssūcēju bari dzīvo tur. Bet nē, es vel aizvien būšu slinka, jo..nolāpīts, man nāk miegs, bet aizmigt nevar.
Man ir diezgan liels prieks, ka mana vasara ir kļuvusi mazdrusciņ daudzveidīgāka, visnotaļ interesantāka, mazdrusciņ mīlīgāka & foršāka, kā arī naksnīgāka - nedaudz karstā laika dēļ, taču lielākoties tāpēc, ka saullēkts tagad ir arī mana atkarība.
Es tikai gribēju pateikt, ka man iet labi. :) Un tagad es iešu paskatīties, vai mamma ir atstājusi kādu upeni vai aveni un vai ērkšķogas jau gatavas (jā, laika izjūta un dārza pazīšana ir nedaudz iedragāta).

Nonsense; nothing, actually pt.2

Šobrīd man vairs nav bail braukt projām. Man diezgan daudz vairāk ir bail, ka nevienam es nepietrūkšu. Jā, laikam tomēr viņam (viņiem?) bija taisnība, ka.. Nu jā, šeit vajadzētu sekot nelielam paskaidrojumam, par ko viņam (viņiem?) bijusi taisnība, taču es šo domu nespēju šobrīd noformulēt tā, lai tā tiešām ietvertu tikai to jēgu, kas teiktajā bija ielikta.
Nekas nav mainījies. Vēl joprojām ir debešķīgi jauki ripināties lejā pa kalnu, griezties uz riņķi vien, kamēr galva sareibst ļotiļoti, un skraidīt apkārt, ar izstieptām rokām uz sāniem, tēlojot lidmanšīnu. Un ziniet, šādas un jebkādas citas līdz dziļumiem nekaitīgas, nevainīgas un mazdrusciņ bērnišķīgas izdarības vēl joprojām liek patiesu smaidu uz manām lūpām.
Šonakt gulēšu māsas istabā, jo manējā vinila tapetes veido ļoti ciešas un (cerams) ilglaicīgas attiecības ar apmetumu. Un tieši tagad man šķiet, ka ir pienācis laiks doties gulēt. Rītā vēl daudz kas jāpaspēj, daudzi jāmēģina satikt..

Šūpoles

Vakardiena bija jauka, jauka, jauka. Ar divriteni un labu kompāniju izbraukāju teju visas skaistās vietas Siguldā.
Bet kāpēc šūpoles izskatās vientuļas un gandrīz visās bildēs ir tukšas? Vakarā šūpolēs ir ļoti jauki. It īpaši tad, ja ir cilvēki, ir sarunas, ir zvaigznes un mūzika. Sen tā nebija traucējusi lampu gaisma.

Un šodien tik daudz, kas jāpadara, ka nemaz nezinu, ar ko sākt.

Noskaņa

Ar nelieliem starpgadījumiem, ķibelēm un blondīņu cienīgiem fail, nonāku Akustiskajā dzejas vakarā. Ar Rūtu ieņemam vietas kaut kur uz vecā parketa grīdas un baudam cilvēku ģenialitāti patīkamā apvienojumā ar sentimentalitāti. (..) Iedvesma turpina ceļot apkārt ar tējas garaiņiem, skan dūdas, kokles un ģitāras, sirds lūšanas meldija ieslogota vīrieša basā, un cilvēki iepazīstas viens otram dāvājot cepumu sirdis. Šo burvīgo atmosfēru man traucēja baudīt kameru pārpilnība un zibspuldžu viļņi, kas nozūd tikpat ātri, cik uzrodas, un es, cenšoties tiem nepievērst uzmanību, atguļos uz grīdas un vēroju sārto paneļu griestus. Sāk satumst, un pauzē es spēlēju klavieres fakultātes gaitenī, kamēr Rūta ar Nikolaju cenšas dejot valsi. Pagaidām viņiem nesanāk, taču ar viņu dejošanu ir tieši tāpat, kā ar manu klibo Šopēna valsi - practise makes perfect.

Pūciņš, 13.09.09. par 11.09.09.

Atmiņas reizēm ir dikti jauka lieta.

Balts degungals.

Ne mans Siguldas rajons, aukstums, divi cimdu pāri, termoss un daudz, daudz konfekšu. Dodamies kaut kur, nekur spožas gaismas apspīdēti - tas laikam aicinājums izlaupīt jau tā švakā paskata metāllūžņu kaudzes aiz zaļās sētas. Daudz jo daudz zvaigznīšu aiz elektrības stabiem un vadiem, Lielais Suns (Lielie Greizie rati), Pūķītis un citi mūsu zvēri. Pārāk augstu sliežu pārvarēšana izraisa klupienu un nelielu smieklu šalti no manas puses. Kaut kur tepat ir arī Vējupīte, bet es vairs viņu nedzirdu. Runājam par tēmām, beztēmām un meklējam soliņu. Novirzamies no kursa, apejam diezgan lielu apli un atklājam, ka soliņš bija apmēram 3 metrus uz priekšu no vietas, kur nogriezāmies. Aiga iekāpj vienīgajā tuvumā esošajā peļķē, vēlāk arī es pa viņu pabradāju (maza viņa bija, bet tas tā nesvarīgi), kamēr sarūk nesto konfekšu skaits un tiek runātas divdomīgas sarunas. [..]
Ceļš, kas ved uz mežu. Lukturīša, kura baterijas sen jau nav mainītas (vai varbūt viņš tikai meloja, lai dabūtu viņas roku), gaisma atspīd peļķu spoguļos, no kuriem cenšamies izvairīties. Notiek pāris nesvarīgas cīņas par tiesībām uz lukturīti. Es tajās neuzvaru, bet man ir vienalga. Mežs, lielākas peļķes, koku saknes, aiz kurām es, brīnumainā kārtā, neaizķeros. Kaut kur turpat, nedaudz zemāk ir Katls. Atpakaļ dodamies bērnudārznieku cienīgā gājienā: viņš kā audzinātājs, mēs kā bērni. Lukturīša stari līdz manai acij nenonāk, jūtos akla un slīdu lejā (vai tiešām jau kraujas mala?). Nonākot uz normāla ceļa, atdalos no grupas (precīzāk, pāra) un eju nopakaļ, vēlāk pa priekšu. Mēness izdomājis pagodināt mūs ar savu klātbūtni un nepieklājīgi skaisti lec virs miglas pārņemtas pļavas. Vēl tikai dažās peļķēs es iekāpju, vēl tikai no viena kalniņa es noslīdu, vēl tikai pie viena staba pielīp viņas cimds, vēl tikai viens stabs tiek apskauts. [..]
Spogulis, izspūruši mati, balts degungals un sārti vaigi. Sestdiena, mīlīši, sestdiena.