Vakardienas vakara pasaciņa

Aiz loga līst. Ir pagājušas knapi desmit minūtes, kopš esmu gultā, bet šķiet, ka vāļājusies esmu vismaz pusi no nakts. Es klausos, kā lietus lāses sitās pret bleķa palodzi otrpus logam. Uz jumta izveidotās peļķes ar skaļu "pļek" izšķīst pret flīzēm. Es klausos, klausos un lēnām grimstu miega valstībā.

Tobrīd man šķita, ka šonakt gulēšu slikti - tā arī bija. Esmu gulējusi vairāk kā parasti, bet vēl joprojām gribas palīst zem sedziņas, satīties tajā un sapņot jaukus sapņus. Miegainības vaininieks varētu būt arī šodienas mākoņainīgums. Pēdējā laikā arvien vairāk domāju, ka pasaule ir tikai viena liela debesmannas bļoda, kurā mēs visi esam savā ziņā iesprostoti.

Šodiena būs bezgala nejēdzīga diena, jā.

Šūpoles

Vakardiena bija jauka, jauka, jauka. Ar divriteni un labu kompāniju izbraukāju teju visas skaistās vietas Siguldā.
Bet kāpēc šūpoles izskatās vientuļas un gandrīz visās bildēs ir tukšas? Vakarā šūpolēs ir ļoti jauki. It īpaši tad, ja ir cilvēki, ir sarunas, ir zvaigznes un mūzika. Sen tā nebija traucējusi lampu gaisma.

Un šodien tik daudz, kas jāpadara, ka nemaz nezinu, ar ko sākt.

Balts degungals.

Ne mans Siguldas rajons, aukstums, divi cimdu pāri, termoss un daudz, daudz konfekšu. Dodamies kaut kur, nekur spožas gaismas apspīdēti - tas laikam aicinājums izlaupīt jau tā švakā paskata metāllūžņu kaudzes aiz zaļās sētas. Daudz jo daudz zvaigznīšu aiz elektrības stabiem un vadiem, Lielais Suns (Lielie Greizie rati), Pūķītis un citi mūsu zvēri. Pārāk augstu sliežu pārvarēšana izraisa klupienu un nelielu smieklu šalti no manas puses. Kaut kur tepat ir arī Vējupīte, bet es vairs viņu nedzirdu. Runājam par tēmām, beztēmām un meklējam soliņu. Novirzamies no kursa, apejam diezgan lielu apli un atklājam, ka soliņš bija apmēram 3 metrus uz priekšu no vietas, kur nogriezāmies. Aiga iekāpj vienīgajā tuvumā esošajā peļķē, vēlāk arī es pa viņu pabradāju (maza viņa bija, bet tas tā nesvarīgi), kamēr sarūk nesto konfekšu skaits un tiek runātas divdomīgas sarunas. [..]
Ceļš, kas ved uz mežu. Lukturīša, kura baterijas sen jau nav mainītas (vai varbūt viņš tikai meloja, lai dabūtu viņas roku), gaisma atspīd peļķu spoguļos, no kuriem cenšamies izvairīties. Notiek pāris nesvarīgas cīņas par tiesībām uz lukturīti. Es tajās neuzvaru, bet man ir vienalga. Mežs, lielākas peļķes, koku saknes, aiz kurām es, brīnumainā kārtā, neaizķeros. Kaut kur turpat, nedaudz zemāk ir Katls. Atpakaļ dodamies bērnudārznieku cienīgā gājienā: viņš kā audzinātājs, mēs kā bērni. Lukturīša stari līdz manai acij nenonāk, jūtos akla un slīdu lejā (vai tiešām jau kraujas mala?). Nonākot uz normāla ceļa, atdalos no grupas (precīzāk, pāra) un eju nopakaļ, vēlāk pa priekšu. Mēness izdomājis pagodināt mūs ar savu klātbūtni un nepieklājīgi skaisti lec virs miglas pārņemtas pļavas. Vēl tikai dažās peļķēs es iekāpju, vēl tikai no viena kalniņa es noslīdu, vēl tikai pie viena staba pielīp viņas cimds, vēl tikai viens stabs tiek apskauts. [..]
Spogulis, izspūruši mati, balts degungals un sārti vaigi. Sestdiena, mīlīši, sestdiena.

Nespēju nepadalīties.

Ir pāri pusnaktij, bet man miegs vēl nenāk, tāpēc nolemju pavadīt jauku vakaru, skatoties zvaigznēs. Taisot kakao, pirmo reizi gandrīz uzvāru pienu mikroviļņu krāsnī, taču kakao sanāk ļoti garšīgs un saldāks, kā parasti. Karstais dzēriens dziest uz palodzes pie plaši atvērta loga, kamēr es sēžu uz palodzes. Uz soliņa, kas atrodas netālu no manas mājas, sēž divi vīrieši un runā. Es īsti nezinu, par ko, bet man liekas, ka par politiku. Vienam no vīriešiem ir ļoti jauka, skanīga balss, kurā nolemju kādu laiku paklausīties, vērojot zvaigzni, kas virs pamestās mājas spīd īpaši dzelteni. Patīkamo balsi dzirdu aizvien mazāk - laikam sarunu "pārņēmis" otrs, klusāk runājošais vīrietis. Nu neko, vēlos klausīties mūziku, tāpēc aizeju pēc telefona austiņām, pa ceļam ieskrienot šeit, lai padalītos ar sava vakara noskaņu. Austiņās man skan pēdējo dienu mīļākā mūzika (ģēnijdziesmas no Oasis) , un, dzerot kakao, es baudu jauko vakaru. Nespēju saprast, vai kļūst tumšāks, gaišāks vai paliek tāds pats, taču liepās pretī manam logam parādās dažādi tēli. Redzu lācīti, gorillu un zirgu, kas pacēlies pakaļkājās. Gorillai parādās rokās kaut kas līdzīgs raķetei un zirgs iegūst balerīnas cienīgus svārciņus (man ir ļoti jauka iztēle). Aizdomājusies par.. nu, Tu jau vari nojaust, par ko gan es varētu domāt, es pie atvērtā loga sēžu līdz pat pusdiviem. Noteikti kāda nakts jāpavada uz batuta.