Slapjums

Līst jau otro dienu pēc kārtas. Nu labi, tagad nelīst, bet ārā ir pietiekami slapjš, lai jebkurš, kuru es aicinātu spēlēt volejbolu, mani pasūtītu pāris mājas tālāk (un ne tikai).
Vakar vakarā man bija daudz,daudz,daudz ideju, ko šodien darīt. Šodien man ir bezgalīgs slinkums kaut kam ķerties klāt. Slinkums pat nomāc uzmācīgās (& nevajadzīgās) domas, par ko es arī tam esmu pateicīga. Taču viennozīmīgi man labāk patīk nedomāt, kamēr es kaut ko daru nevis nedaru.
Šodien atkal noskatījos filmu, atkal bija mindfuck, kas saistīts ar kādu dziesmu. Šoreiz gan patīkamāks - tagad es esmu atguvusi vēl vienu ļotiļoti jauku & sen zināmu dziesmu, jā. Es pat vēl vārdus atceros!
Ehh, atmiņas, jā. Runājot par tādām, kaut kā ik pa laikam es atceros bērnudārzu. Piektdien, kad biju izlaidumā, pēc ilgailga laika atkal redzēju savu bērnudārza labāko draudzeni, un tā nu mēs tagad gremdējamies atmiņās par manām lācīšu kladēm un viņas nevēlēšanos sūtīt man vēstuli.

Otrā brīvlaika diena

Jūtos nedaudz izmesta no visa - nolādētais bioloģiskais pulkstenis neļauj gulēt ilgiilgi, darīt galīgi nav ko un smadzenes, acīmredzot pamatīgi pieradušas pie domāšanas, nebeidz dzenāt visādas domas pa galvu. Bet laikam jau ir labi tā, kā tagad ir. Pieradīšu vai mainīšu - tad jau redzēs.
Uz mani spēcīgi iedarbojas visādi nejauki likumi (dzīves nesmukie jociņi). Sākās brīvlaiks - saradās mākoņi un lietus. Būtībā esmu spiesta sēdēt četrās sienās..vismaz tā es mierinu sevi un nedomāju, ka esmu tā saucamais couch potatoe (atceros, kā pirms gada vai diviem smējos par šo apzīmējumu angļu valodas grāmatā). Ehh, egoisms un patmīla. Šorīt domāju būt beidzot jauka un apēst mammas pirkto biezpienu (kurš, starp citu, man ļoti garšo). Parasti ir tā, ka tas nostāv savu derīguma termiņu ledusskapī un pārtop pankūkās. Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr.
Nu jā, šķiet, ka no šī ieraksta var ļoti labi saprast, ka šī jau nu nav ideālā vasara. :sad face:

We can make it perfect together. :>

This is it

Vēl viens gads skolā pabeigts. Priekšpēdējais vasaras brīvlaiks - skan nedaudz biedējoši. Es (mēs) pieaugam, atlicis tik maz laika, lai varētu tā vienkārši baudīt dzīvi. Skumjākais ir tas, ka tagad, kad es to drīkstu darīt (īpaši) nekaitējot savai dzīvei, es to nedaru. Jāmainās, bet vai es mainīšos?

Vēl šī mēneša sākumā es gaidīju, kad beidzot atplauks kokiem zaļās lapas, tad ar nepacietību gaidīju ķiršu ziedus, tad ceriņus.. Tagad tas viss ir te (ķiršu ziedi vairs nav), un es ilgojos pēc vasaras - pēc zemenēm, svaigu piparmētru tējas, silta ūdens ezeros/jūrās/upēs un vēl dažiem sīkumiem.

Nebeidzama vāļāšanās pa gultu no rītiem (dienvidū?), nekā nedarīšana 24/7 ir oficiāli sākusies.

Priekšpēdējais vasaras brīvlaiks. Enjoy & don't forget to

L O S E - Y O U R - M I N D!

Vakardienas vakara pasaciņa

Aiz loga līst. Ir pagājušas knapi desmit minūtes, kopš esmu gultā, bet šķiet, ka vāļājusies esmu vismaz pusi no nakts. Es klausos, kā lietus lāses sitās pret bleķa palodzi otrpus logam. Uz jumta izveidotās peļķes ar skaļu "pļek" izšķīst pret flīzēm. Es klausos, klausos un lēnām grimstu miega valstībā.

Tobrīd man šķita, ka šonakt gulēšu slikti - tā arī bija. Esmu gulējusi vairāk kā parasti, bet vēl joprojām gribas palīst zem sedziņas, satīties tajā un sapņot jaukus sapņus. Miegainības vaininieks varētu būt arī šodienas mākoņainīgums. Pēdējā laikā arvien vairāk domāju, ka pasaule ir tikai viena liela debesmannas bļoda, kurā mēs visi esam savā ziņā iesprostoti.

Šodiena būs bezgala nejēdzīga diena, jā.

Bezdarbība

Brīvlaiks, brīvlaiciņš. Nu kāpēc viņš ir tik bezdarbīgs? Man nav nekādu plānu, es vienkārši sēžu virtuvē (un visu laiku ēdu ēdu ēdu), guļu uz dīvāna pie televizora vai sēžu šeit pie datora un kaut ko cenšos uzrakstīt. Tagad saprotu, kāpēc daļa no manis baidās no mazā cipara 9.
Vakar es jutos slikti, un no manas mājas varēja redzēt, kā vēl viena dvēsele ceļo uz debesīm. Mamma atnesa kolu (labākās zāles pret vēdergraizēm līdzās Skittles, jājā), un tad es mizoju kartupeļus. Viņa nesaprot, kā es tā varu. Kad viņai esot slikti, viņa nevar un negrib neko darīt - tikai gulēt gulēt gulēt. Es tā nevaru. Vismaz ne ilgstoši, jo bezdarbība mani nomāc. Nav jau arī tā, ka es visu laiku skrienu un kaut ko daru. Nebūt ne. Man patīk arī paslinkot. Slinkošana vismaz ir kaut kāda darbība, bezdarbība tāda nav. Dzīve jau nekļūst garāka, tāpēc dari, kamēr vari!
Nu jā, un varbūt pienāks tāda diena, kad manā blogā dižosies manis uzņemtās bildes.