Sestdiena

Šodien kaut kā visu laiku domāju par to, ka savam blogam esmu slepeni devusi mērķi citiem ļaut pavērot pasauli tā, kā to redzu es. Bet ziniet, es esmu diezgan traki liels fail šī mērķa īstenošanai.
Tad nu tā. Beidzot varu likt roku uz sirds un godīgi apgalvot, ka, atšķirībā no vairākuma mūsdienu jaunatnes, zinu gan kas tas tāds Ēriks Marija Remarks par zvēru ir. Šoreiz gan pēc grāmatas izlasīšanas es kaut kā iegrimu pārdomās par to, kāpēc vispār lasu. Vai tāpēc, ka tās spēj aizraut citā pasaulē un dažādot skatījumu uz lietām, situācijām un dzīvi kā tādu, ļaujot izsekot tēlu dzīves gaitai, piespēlētajām problēmām un to risinājumiem? Vai varbūt tomēr tāpēc, ka mūsdienās tik maz manu vienaudžu lasa grāmatas un es vienkārši vēlos atšķirties?
Nezinu. Un Tu arī nezini. Neviens nezin. Bija tāda grupa, agrāk klausījos.
Šodien jūtos kaut kā nedaudz dīvaini. Vispār daudzas lietas pēdējā laikā šķiet dīvainas. Piemēram, fakts, ka šodien kaķītis man seko un pieglaužas vēl mīļāk, kā parasti. Murrņau, draugs.

True love is a process not an event

Mans minka tumsā spīdina savas aces uz mani, kamēr es, negaidītas iedvesmas (vai arī pienākuma apziņas) dēļ sēžu uz grīdas un cītīgi rakstu visādus niekus datorā. Mazais, mīļais murmulītis, nudien.
Ak, jā, es jums silti iesaku noskatīties filmu (svētdien 17:00 LNT)

"Love

and
other disasters"

loved almost everything about it. (Pie vainas varētu būt mana tik tikko atklātā diezan lielā patika pret Britāniju Mērfiju un viņas visnotaļ jauko, piesmakušo balsi, kaut gan paņēma arī Talulas (? Tallulah) tēls.)
Cik dienas kakao ir dzerams, ja tas tiek turēts termosā?

Pavasaris

Šķiet, ka visu mūžu varētu sēdēt uz sasilušajām flīzēm, tā arī nekad neuzvelkot neko nopietnāku par naktskreklu, biksēm un vecajiem šūziem. Vienkārši klausīties, kā bites rosās tulpju ziedos, vērot, kā kaķītis liek ķepiņu pēc ķepiņas, nākdams uz manu pusi, un spēlēties ar taureņiem, kuri sēžas uz rokām.
Stundām ilgi uz flīzēm zīmēt. Tikai trūkst krītiņu.