Šodien es domāju.

Tikko uzliku Beirut, lai spētu beidzot pabeigt arī kādu bloga ierakstu. Šis ir jau trešais mēģinājums šodien, atļaušos atzīties.
Es beidzot biju pie jūras. Tā šalc tieši tā, kā es to atcerējos..tikai gaiss nebija tik sāļš, kā manās atmiņās, bet varbūt vējš pūta no nepareizās puses. Manas kājas grima irdenajās smiltīs, jutos neveikla, taču lepna par jebkuru sevis radītu smilšu nobrukumu. Diena vispār bija jauka, bet tas viss labāk izklausās manā galvā.
Tagad es sēžu ar piparmētru tējas krūzi blakus un sapņoju par veclaicīgu klubkrēslu. Es spēju sevi iedomāties tādā. Es spēju tādu iedomāties savā izremontētajā istabā. Bet tā ir tikai nākotne. Tas nav noteikts, kaut gan es ļoti gribētu, lai viss notiek tā, kā es to iedomājos.
Logs ir atvērts un uz palodzes stāv krūze, no kuras ceļas siltuma garaiņi. Istabā iedegta gaisma (kuras cēlonis man vēl nav zināms). Tā atstarojas pret gaišajām, gludajām istabas sienām, pret mūzikas centru, kas atrodas uz mājās gatavotās kumodes, pret aizkariem, kas viegli pland, vēja ietekmēti. Es klusām dungoju līdzi savām mīļākajām dziesmām, iekārtojusies klubkrēslā lasu un domāju par mīlestību. Mani iztraucē kaķis, kurš, skaļi murrādams, man ielec klēpī un pieglaužas pie vēdera.
Runājot par nenosakāmo nākotni, es ļoti, ļoti ceru, ka ir tā vērts cerēt tik ļoti, kā to daru es.

Pamodos negaisā.

Šodien es gulēju līdz vieniem. Izklausās ilgi, bet, ņemot vērā faktu, ka gulēt aizgāju septiņos no rīta..nu, tas vairs nešķiet tik ilgi. Vāļājos pa gultu un domāju, kāpēc man tik dīvains sapnis rādījies, kad pēkšņi izdzirdu ļoti īstu, aprautu dunoņu, kas nedaudz atgādināja pērkonu. Beidzot paskatoties pa logu, ieraugu, ka debesis aizņēmis liels, pelēku gubu mākoņu kopums, kas tagad izdomājis izlādēt (negatīvo) enerģiju virs manas mājas. Nu neko, pieceļos, aizveru logu un dodos uz lievenīša sēdēt un lasīt. Šis plāns šoreiz nedaudz izgāzās: es biju bišķiņ par daudz ne-pamodusies un viens zibens izdomāja būt tuvāk par 1km, kas jau ir riska zona manām bailēm (kuras gan ir mazākas, bet nu..piesardzība nekad nenāk par ļaunu). Tā nu es iegāju iekšā, pabrokastoju un..atnācu šeit, jo tas tuvais zibens arī bija pēdējais visā negaisā. Kopš vakardienas man ir ļoti iepaticies nest cilvēkus cauri tajā svešinieku čatā, iejūtoties visādos tēlos. Vienā no šiem čatiem, kad man prasīja, kā lai mani sauc, es teicu, ka mani sauc Lietus (ārā tajā brīdī superīīgi gāza! ^___^). Manā dabā ir sapņot, tāpēc es nedaudz aizdomājos, kā būtu, ja es būtu lietus. Nonācu pie ļoti jauka secinājuma un lēmuma pieņemt šo vārdu kā savu segvārdu. Un šeit arī mana ģeniālā doma (tādas parasti vislabāk izklausās galvā), kuras dēļ es šo ierakstu vispār rakstu:
Sauc mani par Lietu. Kāpēc? Jo es nākšu tad, kad Tu to negribēsi, bet nekur nebūšu atrodama, kad Tu mani meklēsi. Tu būsi kā zieds, kas karstā laikā alkst lietu, bet, kad lietus līst par stipru, vēlas, lai tas beidzas. Ar Tevi tā būs, es zinu. Jo tagad, kad es Tevi gribu redzēt, mani Tu redzēt negribi..Un, iespējams, kādreiz Tavā dzīvē būs karsta diena, kad Tu vēlēsies, lai es esmu blakus, taču tad es jau līšu citam.

She's a little pilot in my mind singin' songs of love to pass the time..

Šodien atkal gāza. Un es atkal sēdēju un lasīju, klausoties jaukajā lietus skaņā. Pēc lietus es nedaudz paklejoju pa dārzu. No krūma norauju pāris lietū mazgātas upenes un iesviežu sev mutē. Šīs garšo īpaši saldi. Tālāk dodos pie ābeles, un mani tik ļoti sakārdina ūdens pilieni uz āboliem, ka es nenociešos un vienkārši noskūpstu ābolu, pie reizes piesavinoties lietus paliekas no tā. Vēl noeju gar plūmju rindu, ar roku notraucot lietu no mazo plūmīšu zariem. Mana gaita tagad līdzinās maziem bērniem, kad tie atdarina lidmašīnas, skraidot apkārt līkumu līkumos. Atpakaļceļā pati arī pamēģinu attēlot lidmašīnu, tikai man vairs nesanāk likt soļus tik viegli un rotaļīgi kā agrāk. Jūtos pārak smagnēja, tikai nevaru saprast, kas manī tik smagnējs. Uz trepēm satieku kaķi, kuru noglaužu tikai vienu, ātru reizi. Savācu savas mantiņas un dodos iekšā. Man galvā skan jaukas dziesmas, bet es tās pārtraucu, istabā atskaņojot The best of The Doors disku, kuru man ierakstīja Elīna. Pēkšņi atceros savu ieceri zīmēt, tāpēc dabūnu avīzes, 2 A3 formāta lapas, iegādātās gošas un iegūtos krītiņus, kā arī bļodu ar siltu ūdeni, kurā pirkstus mazgāt un pusdilušu dvieli, uz kura rotājas brūni pleķi, kas palikuši no zemeņu sārtās sulas. Zīmējumi gan neizdodas tādi, kādus es tos redzēju savā iztēlē, bet man tāpat prieks un padarīta darba sajūta. Guaša krāsas bļodā veido nogulsnes, kas līdzinās no vārtiņiem nolupušas krāsas gabaliņiem. Kad izleju ūdeni, nogulsnes izšķīst un veido krāsainas atlikušā ūdens tērcītes, bļodas viszemākajā vietā sajaucoties krāsā, kuras nosaukumu es nezinu. Šo plūsmu iznīcinu ar nelielu daudzumu silta ūdens un mazu švammīti, kas droši vien paredzēta līdzīgiem mērķiem (tādiem kā sāls nomazgāšana no zābakiem ziemā). Pati nolemju ieiet dušā, taču šoreiz esmu vīlusies, jo nejūtos kā smaržu mākonī. Man patīk domāt, ka cilvēki var sajust manu smaržu, kad paeju tiem garām. Nedaudz vēlāk es atkal izeju ārā, taču šoreiz ar kailām pēdām pastaigājos pa vēsajām flīzēm. Par spīti tam, ka ārā tagad spīd saule, man salst. Zosāda pārklāj manu roku ādu, un es to kādu brīdi vēroju, klusi dziedot kaut ko no Beirut. Minne (otra kaķene, ar mīlīgāku balsi un medus krāsas kažoku) man seko. Man liekas, ka viņai patīk, kā es dziedu, jo viņas pirmajā dienā mūsu mājās es dziedāju, lai viņu nomierinātu. Klusi dungodama, dodos iekšā, kur grīda un gaiss siltāks. Mamma ir pagatavojusi pusdienas un tētis vēl taisa sēņu mērci no sēnēm, kas augušas mūsu dārzā. Nedaudz lidojot virs zemes, paņemu šķīvi un dakšiņu.

Piens šodien ir burkā.

Ir diezgan vēls 21. jūlija rīts. Nu, pareizāk sakot, ir 21. jūlija pusdienlaiks, bet man pašlaik vēl ir rīts. Jau otro dienu pēc kārtas es mostos 10:49. Laikam jau tas ir kaut kāds maģiskais laiks, kad man ar Halloween ķirbja cienīgu seju izrāpties no gultas un doties ārpus istabas (man sāk iepatikties pa māju no rītiem pastagāties vakardienas krekliņā un apakšveļā). Pamodos, izrāpos no gultas, apmeklēju dāmu istabu un ieslēdzu datoru, lai klausītos vakar iegūtos Beirut gabalus. Tā sēžot pavadīju apmēram stundu, līdz ieradās mazais briesmonis a.k.a mans 5 gadus vecais brālēns, kuru vēl aizvien pieskata mana māsa. Viņš muti nemāk valdīt un jau uzreiz kaut ko sāk braukt augumā. Nesaprotu, kāpēc viņa dēļ vispār uzvilku kādu apģērba gabalu vēl, bet vienalga. Palielījos māsai un viņas draugam ar savu superjauko žaketi un, ātri uzmetusi skatienu spogulī, pamanu, ka mani mati sāk iegūt zeltainu atspīdumu (man viņi ir brūni, pēc visas idejas). Laikam būs jādodas uz Drogām meklēt kāda ūberbrūna matu krāsa un atkal jāpabojā mati. Tātad, es mierīgi klausos Beirut skaņdarbus un pamanu, ka ārā līst. Vai Tu atceries, kā es vienreiz jau stāstīju par lietu, ko iedomājos, klausoties Nantes? Nu, šodien man bija iespēja to izbaudīt galīgi nepiepūlējot savu iztēli. Prieks un jauks dienas iesākums. Paspēlējos ar savu moshimonster, kurš reizēm man liek pasmaidīt (yeah, I am pathetic, but so what?), taču tas apnīk un es izdomāju ieturēt brokastis, lai nomierinātu puncīti un savu zemapziņu. Brokastis šodien Ziemassvētku vecīša cienīgas, tas ir, auzu pārslu cepumi ar tasi piena. Es ilgi stāvēju pie ledusskapja, mēģinādama ieraudzīt piena paku. Paspēju jau nolādēt savā mazajā galviņā māsu un viņas draugu (parastie piena patērētāji), bet tad ieraugu litra burku, kas pildīta ar pienu. Great! Esmu paspējusi izgāzties dienas sākumā. Pozitīvi. Lai nu kā, briesmonis guļ, Beirut skan un es rakstu spontānus dzejoļus par jauko vakardienu.

Pastkarte.

Šodien es biju Rīgā un pavadīju superīgu dienu. Satiku Rūtu (priecīgs smaidiņš), nopirku jauku samta žaketi, satiku Elīnu, Didzi, Jāni&Līvu (ļoti priecīgs smaidiņš). Vienu brīdi pat sajutos kā vecā filmā, jo Jānis sasveicinoties noskūpstīja (nu ne gluži, bet nobučoja arī nav īstais vārds) manas labās plaukstas virspusi, teikdams: 'Bonjour, mademoiselle!' Pirmo reizi mūžā kāds tā izrīkojas ar manu plaukstu. Anyway, šis stāsts nav gluži par visu jauko dienu, bet par manu sapņojumu, kad es braucu vilcienā, klausījos Beirut - Nantes (atkal) un vēroju miglu, kas cēlās no klajumiem priežu mežos, netālu no sliedēm. Es pat gribēju izkāpt ne-savā pieturā, lai tikai pieskartos biezajai miglai, kura vāliem vien vēlās pāri pļavai, radot ilūziju par rudens nogali (jo man migla saistās ar vēlu rudeni un salnām)..taču tad es atcerējos, ka migla "bēg" no cilvēka, nav taustāma, bet tomēr atrodas Tev visapkārt. Tā nu es mierīgi paliku savā vietā (un uzvilku jauko žaketi pēkšņās drēgnuma sajūtas dēļ) un turpināju domāt par šo dabas brīnumu. Man radās vēlme tikt pamestai miglā. Vieglāk aizbēgt no cilvēka redzes loka. Bet pirms pamešanas ir jābūt attiecībām, kuru man nav, tā kā es ilgi nevarēšu skriet iekšā miglā ar salauztu sirdi. Šo tēmu aizskarot, varu teikt, ka visnejaukāk ir otru mīlēt (vai arī vienkārši izjust mīļumpilnas sajūtas), ja Tu nezini, vai Tu viņu dabūsi. Kā arī ir neciešami mēģināt neizpaust simpātijas vārdu cilvēkam, kuram Tu uzticies, bet negribi sarežģīt dzīvi savas muļķības dēļ. Ir jau pagājis tas diennakts laiks, kad es izskatos visskaistāk un par ķirbi atkal pārvērtīšos rīta pusē.

It's been a long time, long time, love..

Kopš vakarvakara man non-stopā skan vienīgi šī dziesma (ar nelielām Oasis pauzēm), kura, kā Elīna teica, skumjām iedod jaukāku nokrāsu. Man vispār šobrīd skumji nav, es esmu diezgan priecīga, jo šodien jāsatiek 2 no jaukākajiem cilvēkiem, kurus pazīstu. Ja šeit būtu kāds smaidiņš, es noteikti uzliktu tādu, kurš smaida pārlaimīgi vai laimīgs lēkā ap egli (var redzēt portālu ietekmi uz manu radošumu, ne?). Well, tā nu es te sēžu - vienā t-kreklā un, protams, apakšveļā, klausoties Beirut - Nantes un domājot pozitīvas domas par nākotni, kā arī vietām sapņojot. Nezinu, kāpēc, bet šī dziesma mani uzvedina uz domām par lietu. Klausoties to ar aizvērtām acīm un cītīgi koncentrējoties, man pat izdodas sadzirdēt lietus pakšķus. Pēdējā laikā es daudz apciemoju savu iedomu pasauli, kurā laikapstākļi un vide ir savādāka, nemaz nerunājot par tajā atrodamajiem cilvēkiem. Tajā šobrīd atrodas lietus savienojumā ar ugunskuru un sarunām, kas ilgst līdz rītausmai (dziesmas, kuras klausos, ļoti ietekmē manu iedomu pasauli), un to cilvēku, kurā es esmu ārprātīgi muļķīgi.. ām.. iemīlējusies būtu par spēcīgu teikts, bet ieķērusies izklausās neforši un nevar apzīmēt manas mīļumpilnās sajūtas. Nu, jūs jau saprotat, ko es gribu teikt. Bet tad es atgriežos realitātē, savā dzeltenajā istabā. Es sēžu viena, pēdas ir uz krēsla, un rakstot man sanāk improvizēti apķert ceļgalus. Tradicionāla skumšanas poza, ja man ļauts izteikties. Aiz loga redzamas liepas, slapjš asfalts un pāris nesteidzīgi cilvēki. Reizēm no mākoņu aizsega izlien saule un apspīd manu labo roku un datora peli. Uz soliņa atkal kāds runā, bet šodien man negribās klausīties. Neesmu pat pārliecināta, vai ārā ir pietiekoši kluss un mierīgs, lai dzirdētu sarunas, kas risinās uz tālā soliņa. Nakts ir īpaša, un to vēl īpašāku padara domes taupības plāns, neslēdzot ielu laternas. Rezultātā viss iegūst melnbaltas nokrāsas un manā istabā ir piķa melna tumsa, kuru reizēm izkliedē pilnmēness, kas apņēmīgi un spoži spīd iekšā pa manu logu. Forši, tagad es sailgojos pēc lielas palodzes (vai vismaz mana galda virsmas) pie loga, karstas kakao vai tējas krūzes, atvērta loga un mierīgas nakts, kurā neviens nerunā uz attalā soliņa.