Šodien es domāju.

Tikko uzliku Beirut, lai spētu beidzot pabeigt arī kādu bloga ierakstu. Šis ir jau trešais mēģinājums šodien, atļaušos atzīties.
Es beidzot biju pie jūras. Tā šalc tieši tā, kā es to atcerējos..tikai gaiss nebija tik sāļš, kā manās atmiņās, bet varbūt vējš pūta no nepareizās puses. Manas kājas grima irdenajās smiltīs, jutos neveikla, taču lepna par jebkuru sevis radītu smilšu nobrukumu. Diena vispār bija jauka, bet tas viss labāk izklausās manā galvā.
Tagad es sēžu ar piparmētru tējas krūzi blakus un sapņoju par veclaicīgu klubkrēslu. Es spēju sevi iedomāties tādā. Es spēju tādu iedomāties savā izremontētajā istabā. Bet tā ir tikai nākotne. Tas nav noteikts, kaut gan es ļoti gribētu, lai viss notiek tā, kā es to iedomājos.
Logs ir atvērts un uz palodzes stāv krūze, no kuras ceļas siltuma garaiņi. Istabā iedegta gaisma (kuras cēlonis man vēl nav zināms). Tā atstarojas pret gaišajām, gludajām istabas sienām, pret mūzikas centru, kas atrodas uz mājās gatavotās kumodes, pret aizkariem, kas viegli pland, vēja ietekmēti. Es klusām dungoju līdzi savām mīļākajām dziesmām, iekārtojusies klubkrēslā lasu un domāju par mīlestību. Mani iztraucē kaķis, kurš, skaļi murrādams, man ielec klēpī un pieglaužas pie vēdera.
Runājot par nenosakāmo nākotni, es ļoti, ļoti ceru, ka ir tā vērts cerēt tik ļoti, kā to daru es.

Sāksim uz pozitīvas nots..

Man šobrīd gan nav īpaši labs gara stāvoklis, bet vajadzētu tā kā iesākt ar ko pozitīvu, vai ne?
Es šodien daudz domāju par jūru. Pēdējo reizi, kad biju kaut kur tuvumā kam līdzīgam, bija Jāņi. Nē, es Jāņus nesvinēju pie jūras, bet tur bija priedes un sajūta vispār tik jauka, ka brīžiem likās, ka tur, aiz tās pļavas, aiz tā meža, noteikti šalc jūra. Tā gan nebija, bet man tik un tā patika šis superpozitīvais pasākums ar visiem jaukajiem cilvēkiem, no kuriem man sākumā bija ļoti bail (es esmu sasodīti kautrīga). Es cerēju Jāņus tā kā atkārtot arī šī mēneša pēdējā dienā, bet..tas mūs aizved pie anti pozitīvā un pie mana nejaukā noskaņojuma. Par to tagad nevajag runāt, jo es cenšos sākt uz pozitīvas nots.
Tātad jūra..Es šodien, guļot uz batuta un klausoties jūras šalkoņu dziesmas sākumā (Oasis - Champagne Supernova) centos "atvilkt" jūru pie sevis. Es centos atcerēties, kā smaržo jūra, dziļi elpojot gaisu caur degunu un cītīgi domājot par jūras sāļo gaisu. Man gandrīz izdevās sev iegalvot, ka pēdas šobrīd skalo neatlaidīgi viļņi un ka smiltis lien tikko izmazgātajos matos un pidžambiksēs (tas bija rīta pusē). Manu aizbēgšanu no realitātes iztraucēja pēkšņa un neapzināti atsaukta atmiņa par kumelītēm, tāpēc jūras gaisu nomainīja kumelīšu spēcīgā smarža un es atgriezos atpakaļ realitātē uz batuta.
Vēlāk vakarā apjautu, ka tā nav jūra, kura man pietrūkst..bet par to, kas man pietrūkst - citreiz, jo, jau trešo reizi cenšos pati sev iestāstīt, ka viss jāiesāk pozitīvi. :)