Ir diezgan vēls 21. jūlija rīts. Nu, pareizāk sakot, ir 21. jūlija pusdienlaiks, bet man pašlaik vēl ir rīts. Jau otro dienu pēc kārtas es mostos 10:49. Laikam jau tas ir kaut kāds maģiskais laiks, kad man ar Halloween ķirbja cienīgu seju izrāpties no gultas un doties ārpus istabas (man sāk iepatikties pa māju no rītiem pastagāties vakardienas krekliņā un apakšveļā). Pamodos, izrāpos no gultas, apmeklēju dāmu istabu un ieslēdzu datoru, lai klausītos vakar iegūtos Beirut gabalus. Tā sēžot pavadīju apmēram stundu, līdz ieradās mazais briesmonis a.k.a mans 5 gadus vecais brālēns, kuru vēl aizvien pieskata mana māsa. Viņš muti nemāk valdīt un jau uzreiz kaut ko sāk braukt augumā. Nesaprotu, kāpēc viņa dēļ vispār uzvilku kādu apģērba gabalu vēl, bet vienalga. Palielījos māsai un viņas draugam ar savu superjauko žaketi un, ātri uzmetusi skatienu spogulī, pamanu, ka mani mati sāk iegūt zeltainu atspīdumu (man viņi ir brūni, pēc visas idejas). Laikam būs jādodas uz Drogām meklēt kāda ūberbrūna matu krāsa un atkal jāpabojā mati. Tātad, es mierīgi klausos Beirut skaņdarbus un pamanu, ka ārā līst. Vai Tu atceries, kā es vienreiz jau stāstīju par lietu, ko iedomājos, klausoties Nantes? Nu, šodien man bija iespēja to izbaudīt galīgi nepiepūlējot savu iztēli. Prieks un jauks dienas iesākums. Paspēlējos ar savu moshimonster, kurš reizēm man liek pasmaidīt (yeah, I am pathetic, but so what?), taču tas apnīk un es izdomāju ieturēt brokastis, lai nomierinātu puncīti un savu zemapziņu. Brokastis šodien Ziemassvētku vecīša cienīgas, tas ir, auzu pārslu cepumi ar tasi piena. Es ilgi stāvēju pie ledusskapja, mēģinādama ieraudzīt piena paku. Paspēju jau nolādēt savā mazajā galviņā māsu un viņas draugu (parastie piena patērētāji), bet tad ieraugu litra burku, kas pildīta ar pienu. Great! Esmu paspējusi izgāzties dienas sākumā. Pozitīvi. Lai nu kā, briesmonis guļ, Beirut skan un es rakstu spontānus dzejoļus par jauko vakardienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru