Man nepatīk dusmoties. Nu galīgi nepatīk, es vienkārši dusmojoties jūtos pārāk draņķīga kā personība. Bet nu reizēm gadās, un, kad gadās, es cenšos to dusmošanos pārvarēt pēc iespējas ātrāk - maitā garastāvokli, saproties.
Šonedēļ man dusmošanās ir uznākusi biežāk kā parasti. Otrdien no skolas mājās atnācu īsti nekāda, uzliku austiņas un savu dusmu enerģiju novirzīju uz ko lietderīgu: sniega šķūrēšanu. Iesaku pamēģināt visiem, kam uznākusi lielā dusma un ir apnicis bezmērķīgi sviest spilvenu/dauzīt galvu pret sienu. Iepatikās tā padarīšana, bet tagad, kad es ar lielāko prieku dotos ārā šķūrēt sasnigušo sniegu, tas vairs nesnieg. Dabas māte atkal izrāda savu neizmērojamo laipnību pret mani. Bet ko es darīšu pēc tām nedaudzajām nedēļām, kad sniega vairs nebūs?
Atbildi uz šo jautājumu, pašai īsti to neapzinoties, es uzzināju ceturtdien, kad es sajuku prātā. Visi tuvumā esošie celiņi bija notīrīti tiktāl, ka man nebija nekādu iespēju izlādēties, šķūrējot sniegu. Klusībā pie sevis veltīju pāris nejaukus vārdus visiem, kas izšķūrējuši sniegu, kuru es gribēju šķūrēt, paķēru sporta tērpa maisiņu, ūdens pudeli, austiņas un sasodīti lēnā gaitā vilkos uz angāru. Treniņā izskrējos tā, ka pēc tam nebija tik daudz enerģijas, lai justos draņķīgi. Kādā treniņā? Ja man pirms pāris mēnešiem (gadiem) pateiktu, ka es kādreiz iešu vieglatlētikā, es paskatītos uz runātāju kā pēdējo idiotu un izplūstu smieklos, sak' Es un vieglatlētika? Nekad!. Bet nu jā, tagad es, domājams, diezgan regulāri apmeklēšu vieglatlētikas treniņus, kuros izskriešos pēc sirds patikas un vēl bišķiņ.
