Ceturtā lietus diena. Vai šie visnotaļ nu jau vasaru graujošie laikapstākļi beigsies? Nē, nepārprotiet, lietus vēl aizvien ir jauks - mana nepatika ir vērsta tikai un vienīgi pret faktu, ka šādā laikā es nevaru darīt to, ko esmu veiksmīgi darījusi lielāko brīvlaika daļu. Nedaudz nejauki sanācis, nudien. Bet es cenšos nepazaudēt savu personības daļu, kas veiksmīgi iefiltrējas jebkādā sabiedrībā, tātad arī jebkādos laikapstākļos. Ziniet, šodien tā atkal uzpeldēja un apņēma manu spītību (līdzīgi kā amēba, omnom), tāpēc šodien es jūtos daudz labāk lietū, nekā dažas dienas saulē.Lai arī cik ērti tas būtu, es atļaušos vairs nemelot (citāts no vēstules, ko vakar rakstīju Susuriņam): 'Es esmu sabiedriska, atrodos starp cilvēkiem, bet tik un tā pamanos būt viena. Es tāda vienkārši esmu. Man laikam iekšā vienkārši ir biologa skaitīšanas principi - viens, divi, daudz, un visērtāk es jūtos tajos pirmajos, trešo būtībā neatzīstu - bars nav forši, barā Tevi var nedzirdēt, nepamanīt. '
Visādas diezgan nereālas idejas jaucas pa manu galvu; diez, kāda no tām reiz piepildīsies?
tā par to vienpatību ir taisnība? reizēm sabiedrība tiešām nogurdina un ir jauki norobežoties.)
AtbildētDzēstEs gan varētu šajā blogā stāstīt visādas muļķības (as in nepatiesības), taču es to cenšos nedarīt, tāpēc, jā, ir taisnība par to vienpatību.
AtbildētDzēst(Kāds cilvēks-mazdrusciņ-no-malas ir teicis, ka, pat atrodoties starp cilvēkiem, es paspēju izskatīties 'pamesta' (es gan neteiktu, ka gluži pamesta..))