Vai Tu atceries, kā, maziņš cilvēciņš būdams, Tu skatījies uz krāsainu nezināma garduma papīrīti vai jaunu, Tavām acīm brīnišķu rotaļlietu un lūdzi vecākiem to nopirkt tā, it kā tā būtu tā viena lieta, kas Tavā dzīvē pietrūkst? Es atceros, jo vēl aizvien man reizēm rodas līdzīga sajūta atceroties kādu garšu, smaržu vai notikumu.
Man šķiet, ka man ir nedaudz uznākusi identitātes krīze. Nu arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas kaut ko sen gribētu dabūjuši, to vairs nevēlas. Man tiešām ļoti gribētos, lai tas viss būtu savādāk, bet ir tā, kā ir, un ar to būs jāsadzīvo ne tikai man. Nuja.
Šonedēļ mazlietiņ pamainījām dzīvi. Un man pietrūkst brīvas nedēļas, kurā tikt galā ar sevi pašu.
Šonedēļ mazlietiņ pamainījām dzīvi. Un man pietrūkst brīvas nedēļas, kurā tikt galā ar sevi pašu.
Vai ja man nemitīgi ir identitātes krīze, tas nozīmē, ka man vienkārši nav identitātes, vai arī mana identitāte ir ļoti cieši saistīta ar savas identitātes meklējumiem?
AtbildētDzēst[Atvainojos, par neloģisko jautājumu virkni, kura radās manā galvā.,]
Es drīzāk teiktu, ka Tava identitāte ir ļoti cieši saistīta ar tās meklējumiem. :) Tā ir tik noslēpumaina, ka slēpjas pat no Tevis.
AtbildētDzēst