Atgādinājums plkst. 16:30

Kulturoloģija. Piektās stundas laikā vienmēr uz pulksteni skatos biežāk kā citu stundu laikā. Pāris soļu ātri noklaudz pa gaiteni, dzirdu, kā citā stāvā, citā gaitenī aizjoņo bērnu bariņš. Šis pusdienu starpbrīdis būs citādāks nekā pārējie, jo arī es, meitene, kas reti pusdieno ēdnīcā, došos uz matu tīkliņu un ēdiena smaržu valstību. Noskan zvans, es pieceļos, nesteidzīgi ielieku grāmatas somā un dodos ārā no klases. Gaitenī savā varā mani paņem citu izsalkušo skolēnu plūsma. Šoreiz es tai nepretojos un, pašai nemanot, drīz jau eju caur ēdnīcas šaurajām durvīm. Kaut gan rinda šodien pietiekoši gara, mans klasesbiedrs jau pamanījies nonākt līdz rindas sākumgalam un šobrīd stāv pie staba, kas atrodas netālu no ēdienu dāļājošajām, skarbajām ēdnīcas sievietēm. Pēkšņi telpā nodziest visas gaismas
(autora piezīme - ārā ir tumšs), izņemot kādu prožektoru, kurš tagad apspīd meiteni, kas lēnām tuvojas manam klasesbiedram. Viņa izskatās pēc tipiska zēnu iekāres objekta: gari, melni zābaki ar augstu papēdi, uzkrītošas tīkliņzeķubikses, īsi, apspīlēti džinsa svārciņi, pieguļošs topiņš ar izgriezumu, kas izceļ viņas lielās krūtis. Garie mati ar vieglu rokas kustību tiek atmesti no sejas, kuras izskats uzlabots ar nelielu daudzumu kosmētikas. Viņa turpina doties uz priekšu, ar iekāres pilnu skatienu skatoties uz manu klasesbiedru. Visa ēdnīca ir šokā - dzirdama pārsteigta meiteņu murdoņa, visi puiši, kas atrodas telpā, vairs nespēj pilnīgi funkcionēt - visu uzmanība ir pievērsta meitenei zem prožektora gaismas un manam klasesbiedram. Viņa vēl joprojām tuvojas viņam, un es, nespēdama noticēt savām acīm, tās aizveru. Acis atkal atverot, gaismas ēdnīcā ir atgriezušās, meitenes vietā uz mana klasesbiedra pusi defilē viena no skolotājām ar izcili izplūdušu figūru, lai vēl pirms skolēniem tiktu pie savas ēdiena porcijas. Es pārdomāju, un dodos ārā no ēdnīcas ar kurkstošu vēderu, iekostu ābolu un milzīgu apmulsumu.

Life's a run.

Hellou, m'friend!

Es tikai vēlējos paziņot, ka man ir arī otrs blogs. Kāpēc man viņš ir, kas viņā ir un citas detaļas pašā blogā.

Balts degungals.

Ne mans Siguldas rajons, aukstums, divi cimdu pāri, termoss un daudz, daudz konfekšu. Dodamies kaut kur, nekur spožas gaismas apspīdēti - tas laikam aicinājums izlaupīt jau tā švakā paskata metāllūžņu kaudzes aiz zaļās sētas. Daudz jo daudz zvaigznīšu aiz elektrības stabiem un vadiem, Lielais Suns (Lielie Greizie rati), Pūķītis un citi mūsu zvēri. Pārāk augstu sliežu pārvarēšana izraisa klupienu un nelielu smieklu šalti no manas puses. Kaut kur tepat ir arī Vējupīte, bet es vairs viņu nedzirdu. Runājam par tēmām, beztēmām un meklējam soliņu. Novirzamies no kursa, apejam diezgan lielu apli un atklājam, ka soliņš bija apmēram 3 metrus uz priekšu no vietas, kur nogriezāmies. Aiga iekāpj vienīgajā tuvumā esošajā peļķē, vēlāk arī es pa viņu pabradāju (maza viņa bija, bet tas tā nesvarīgi), kamēr sarūk nesto konfekšu skaits un tiek runātas divdomīgas sarunas. [..]
Ceļš, kas ved uz mežu. Lukturīša, kura baterijas sen jau nav mainītas (vai varbūt viņš tikai meloja, lai dabūtu viņas roku), gaisma atspīd peļķu spoguļos, no kuriem cenšamies izvairīties. Notiek pāris nesvarīgas cīņas par tiesībām uz lukturīti. Es tajās neuzvaru, bet man ir vienalga. Mežs, lielākas peļķes, koku saknes, aiz kurām es, brīnumainā kārtā, neaizķeros. Kaut kur turpat, nedaudz zemāk ir Katls. Atpakaļ dodamies bērnudārznieku cienīgā gājienā: viņš kā audzinātājs, mēs kā bērni. Lukturīša stari līdz manai acij nenonāk, jūtos akla un slīdu lejā (vai tiešām jau kraujas mala?). Nonākot uz normāla ceļa, atdalos no grupas (precīzāk, pāra) un eju nopakaļ, vēlāk pa priekšu. Mēness izdomājis pagodināt mūs ar savu klātbūtni un nepieklājīgi skaisti lec virs miglas pārņemtas pļavas. Vēl tikai dažās peļķēs es iekāpju, vēl tikai no viena kalniņa es noslīdu, vēl tikai pie viena staba pielīp viņas cimds, vēl tikai viens stabs tiek apskauts. [..]
Spogulis, izspūruši mati, balts degungals un sārti vaigi. Sestdiena, mīlīši, sestdiena.