Trakas lietas.

Šodien viss kūst skaļi. Es brienu pa kupenu, kur neviens šoziem nav gājis. Tā forši - kājas līdz ceļgalam aukstā, slapjā sniegā. Man vienalga, es gribu to lāsteku dabūt lejā. Lieku soli pēc soļa, lēnām kūņojos uz priekšu pa kupenu. Šūzos ir peļķe, es vairs nejūtu kājas, bet es brienu tālāk.

Vispār es šodien gribēju velt sniegavīrus. Laikam nesanāks, jo, ja es vēlreiz kaut kur bridīšu, man rītā nebūs, ko vilkt uz skolu.
Bet dzīvē vajag trakas lietas..

Pavasaris?

Uhh, šodiena (visa šī nedēļa) bija viennozīmīgi interesanta.

Kopš trešdienas "3-minūšu attiecībām" tiek mētāti visādi jociņi. Piemēram, šodien mēs bijām uz mūsu "pirmo randiņu" - bijām abi vienā pasākumā (man patika, daudz smējos ^^). Damn it, vēl joprojām man šķiet sasodīti dīvaini un neparasti, ka melošu, ja teikšu, ka nekad nekas nav bijis. Mazie jociņi, kā izrādās, var mainīt dzīvi, un mainīt to ļoti daudz.
Vakar biju treniņā. Gandrīz neaizgāju, jo knapi pusceļā atkal sāka sāpēt iekšas. Jau rakstīju īsziņu Leldei, ka tomēr nebūšu, bet satiku Guntu un izdomāju, ka šoreiz jāpacīnās ar sevi. Jāatzīst, nebija ne tik traki, nedz arī tik viegli, kā biju iedomājusies. Jā, mani žēloja, bet pēc tam jutos pastrādājusi..un arī šokolādi vairs tik ļoti negribējās. :smejos:

Šodien pamodos ar sāpošu galvu. Nu ja, tā taču nebūtu es, ja svinamā dienā ar veselību viss būtu kārtībā. Līdz septītajai stundai kaut kā izdzīvoju, nemitīgi čīkstot un spītīgi noraidot jebkuru "Tev Ibumetinu iedot?" vai "Aizej pie māsiņas!" ieteikumu. Pēc tam bija labi, tikai man nepatika tieslietās ieskaite (tb pāru darbs, sačukstoties ar Sabīni).

Nāk pavasaris. Ārā atkal viss kūst, bet drīz pēc tam piesals un tas nebūs jauki. Nu jā, man patīk iet kā pingvīnam, bet es negribu pie tā pierast, tāpēc turos pie principa "jo retāk, jo labāk".

Atļausiet man pačīkstēt?

Šodien es esmu vīlusies gan laikapstākļos, gan cilvēkos, arī sevī, protams.
Tik briesmīgi nepatīkams laiks sen nav bijis. Sniegs ir foršs un jauks, un mīlīgs, un pūkains (kā es xD) tikai tik ilgi, kamēr tas ir pūderī. Kad tas sāk kust un kļūt noderīgs piku taisīšanām, sniegs manī ievieš bailes no kārtējā ziluma uz kājām. Bez tam - pagaidām kupenas ir līdz ceļiem, tur, kur iztīrīti celiņi blakus - līdz pus-augšstilbam, ja ne vēl augstāk. Kādas, pie velna, būs peļķes pēc tam, kādi būs dubļi?! Man tiešām vajag gumijniekus..un ātri.
Ak, šie cilvēki un viņu stūrgalvība. Kad kaut ko ieņem galvā, ir grūti atrunāt. Šī īpašība man īpaši netraucē, kamēr tā nav izteikti aktivizējusies angļu valodas skolotāja, kas man šodien pateica (laikam jau atgādināja..), ka rīt man ir jāstājas klases priekšā un gudri jārunā par kaut kādu tēmu: "mūsu civilizācija dodas pareizā virzienā un mūsu nākotne izskatās jauka" (rrrrright). Nu kāpēc es uzskrēju šai "ai sink mēs dzīvojām alās viduslaikos, bikāz mēs čoizen tā darīt" gaitenī. :dusmīgs smaidiņš: Tas nav reāli sagatavot normālu runu (nu labi, varbūt ir), iemācīties to no galvas & pārvarēt savas bailes no auditorijas mazāk kā 24h laikā. Vienkārši..mīļi?
Uz treniņu es arī šodien nebiju. Pie visa vainīgas manas iekšas, kas šodien izdomāja sāpēt, kamēr es skrēju sportā iesildīšanos. :neapmierināts smaidiņš:
Ā un, vai dieniņ, gandrīz piemirsu. Šodien man tika uzdots ģeniālākais jautājums evā:
"Tev vispār ir privātā dzīve?"
Skumji ir tas, ka es nezinu, vai gadījumā nesameloju, kad teicu, ka ir.