Laiks

Gandrīz visu šodienu dungoju, dziedu, galvā skandinu Saturday. (<- uzklikšķini!) Šķiet, sestdiena varētu būt mana mīļākā nedēļas diena.
Nepielūdzamais laiks. Tas čāpo, iet, skrien, auļo pēc sirds patikas. Tad, kad vēro pulksteni un gaidi pēdējās stundas beigu zvanu, sekunžu rādītājs laiski pārvietojas, kā liekas, gliemeža ātrumā. Tagad laiks skrien, skrien un nemanot ir pagājusi vēl viena nedēļa. Vēl vienu nedēļu tuvāk ir ilgi gaidītā vasara - nerimstošais siltums, laiskā gulšņāšana gultā līdz dienvidum, nekā nedarīšana veselus 3 mēnešus. Ja godīgi, es klusībā lūdzos, kaut nu šīs pēdējās nedēļas nolemtu nekur nesteigties. Man ir nelāgas aizdomas, ka man kaut kas no visa tā, kas šobrīd man ir, pietrūks vasarā.
Ārā ik pa laikam smidzina, un es nespēju sagaidīt, kad ķirši manā dārzā būs pilnos ziedos.

Pluss, mīnuss.

Plusi pie mīnusiem, mīnusi pie plusiem. Mēs visi sastāvam no plusiņiem un mīnusiņiem. Taču tos atšķiram katrs savādāk - kas kādam pluss, tas citam mīnuss.

Šķiet, mans visu laiku lielākais mīnuss ir tas, ka es..
Ak, šī nav pareizā vieta kur sevi nolikt vai celt saulītē.

Mainīt pagātni?

Cilvēkiem ir viens liels niķis domāt "kā būtu, ja būtu". Atzīstu - man arī, pie tam pēdējā laikā visnotaļ bieži. Tā nu es vienu vakaru piesēdos un sāku lasīt cauri vecos čatus, meklējot to lietu, kas visu izmainīja.

Situācija, protams, debešķīgi muļķīga (strīdiņš par pilnīgi neko, bet tajā pašā laikā visu), lielākoties mana vaina. Taču tas, ka es to tagad zinu, nemaina faktu, ka lietas ir mainījušās tieši kopš tās dienas, kopš tiem muļķīgajiem vārdiem, kopš tās nevajadzīgās atzīšanās.

A, nu un? Kas bijis, bijis. Tur vairs neko nevar mainīt. Pagātni mainīt nav iespējams, toties nākotni gan.

Kāpēc mocīt sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem par bijušo, ja tā vietā var tagad rīkoties, lai nākotnē tā vairs nebūtu, mm?
"bļ, es tevi vienkārši jūtu." Ahh, es gribētu uzzināt, vai tā ir vēl joprojām.