Sentimentalitāte.

Es esmu superforša. Ēdu kārtējo zemesriekstu sviesta-upeņu zaptes maizi (šoreiz gan to visu mēģināju uzzieķēt uz rupjmaizes) un tikko izmazgātajos, gandrīz izžuvušajos matos dabūju lielāko daļu zaptes.
Šodien domāju, cik tas būtu jauki, ja es viņu apskautu un viņš man prasītu, kāpēc es smaržoju savādāk. Beidzot, pēc ļoti ilga, konstanta Dove perioda esmu pārgājusi uz kādu citu šampūnu, kurš jauki smaržo pēc citrusaugiem. Taču visticamāk es vēl ilgi nevarēšu viņu apskaut, nemaz nerunājot par to, ka viņš nezin, kā es smaržoju (cerēsim, ka kādu dienu zinās). Es jau agrāk esmu minējusi, ka man ļoti patīk apziņa, ka cilvēki var sajust, pēc kā es smaržoju. Būtu ļoti laimīga, ja spētu iegaumēt, kā cilvēks smaržo. Man tas vēl īsti nav izdevies - oža tāda trula, smaržas arī es īsti neprotu smalki atšķirt, bet būtu tiiik jauki! Es varētu iet pa Rīgu, lietainā, vējainā dienā un sajust, ka viņš ir netālu tikai pēc vēja brāzmas vien, kas nestu nelielu daļiņu viņa esences. Taču tādā dienā visi cilvēki, kas atrastos man blakus, spētu sajust to, ka mani mati smaržo pēc citrusaugiem (ja tie būtu samirkuši, protams). Vēl jaukāk būtu, ja mēs, pēc kopā pavadītas dienas, varētu smaržot viens pēc otra. Vispār, pašlaik man pietiktu tikai viņu apskaut vien, tas jau būtu jauki. Varbūt tad man beidzot izdotos iegaumēt, pēc kā viņš smaržo.
Lūk, ko man nodara sentimentālas filmas, ilgošanās pēc nesasniedzamā (kā filmā izteicās 'She's a typical TGFY girl. Too good for you.' Pārtransponējam uz vīriešu dzimti un lūk, iegūstam manu domu) un jauns šampūns.