Kēksiņi

Šodien gandrīz visu dienu līst. Līst, līst un līst. Bet pavasarim lietus piestāvot, un es, kā jau maza muļķīte, gribu un ticu šim teicienam. Es gribu zaļo zālīti, spožo saulīti, ķiršu ziediņus un visādus citādus pavasara brīnumus. Ehh, ehh, jāpagaida, nevar jau tā visu uzreiz. Zūd gaidīšanas prieks un sajūtas, kas pārņem, kad beidzot, beidzot ir viss, kļūst bālākas.

Lietainām dienām arī ir savi plusi. Šodienas lielāko daļu esmu pavadījusi virtuvē, un tagad visa māja smaržo pēc citroniem un vaniļas. Ak, kēksiņi, kēksiņi! Tie pavisam nopietni ir viena no labākajām balvām, ko pasniegt par pacietību, jo tie ir nesalīdzināmi garšīgāki, kad atdzisuši. Un, nolādēts, tie ir gandrīz vai neķītri ar savu spēju kārdināt cilvēku. Kā diez šie kārdinātāji saucās angļu valodā (it's not a muffin!)?

Ar visnotaļ lielu pārliecību apgalvošu, ka šodienas mūzika noteikti ir Sigur Rós. Sēžu, pagriezusies pret logu, nevis monitoru, sildu pēdas uz radiatora, skatos, kā ārā līst, un sāku saprast, kur viņu mūzikā elfi slēpjas. Harmonija. :)