Šodien kaut kā visu laiku domāju par to, ka savam blogam esmu slepeni devusi mērķi citiem ļaut pavērot pasauli tā, kā to redzu es. Bet ziniet, es esmu diezgan traki liels fail šī mērķa īstenošanai.Tad nu tā. Beidzot varu likt roku uz sirds un godīgi apgalvot, ka, atšķirībā no vairākuma mūsdienu jaunatnes, zinu gan kas tas tāds Ēriks Marija Remarks par zvēru ir. Šoreiz gan pēc grāmatas izlasīšanas es kaut kā iegrimu pārdomās par to, kāpēc vispār lasu. Vai tāpēc, ka tās spēj aizraut citā pasaulē un dažādot skatījumu uz lietām, situācijām un dzīvi kā tādu, ļaujot izsekot tēlu dzīves gaitai, piespēlētajām problēmām un to risinājumiem? Vai varbūt tomēr tāpēc, ka mūsdienās tik maz manu vienaudžu lasa grāmatas un es vienkārši vēlos atšķirties?
Nezinu. Un Tu arī nezini. Neviens nezin. Bija tāda grupa, agrāk klausījos.
Šodien jūtos kaut kā nedaudz dīvaini. Vispār daudzas lietas pēdējā laikā šķiet dīvainas. Piemēram, fakts, ka šodien kaķītis man seko un pieglaužas vēl mīļāk, kā parasti. Murrņau, draugs.
Jā, manā jaunajā matemātiķu klasē nav pilnīgi neviena, kas lasītu. Ja nu vienīgi piespiedu kārtā kādu grāmatas aizmugurīti, lai nebūtu nesekmīgi literatūrā : D
AtbildētDzēstZinu, ka es lasu, jo uzskatu, ka grāmatās ir atbildes, atbildes visiem maniem jautājumiem.
es lasu maz, reti. bet vienkārši tāpēc, ka trūkst visam laika. man pat ir izveidojies grāmatu saraksts, kur dažādas mani ieinteresējošas grāmatas gaida savu kārtu. bet visu nesanāk paspēt. šodien tieši prātoju, ka laikam vecumdienās to darīšu, ja galīgi nesanāks savādāk.
AtbildētDzēst:)