Aizmigusī diena.

Ir pieci no rīta, ugunskurs vēl deg, tajā iemetu pēdējo malku. Mēs dodamies agrā rīta pastaigā, pļavās ceļas bieza jo bieza migla, taču mēs uz pļavu neejam. Es atstāju smiltīs pilnīgi gludas pēdas, jo tās aizklājušas samirkušo šūzu zoles reljefu. Gliemezis gausi lien pāri smilšainajam ceļam, aiz tā paliek līnija, kas izskatās ar drebošu roku uzvilkta. Aiztaisu vārtiņus un dodos atpakaļ pie ugunskura. Vāvere vēl aizvien uzvedas riebīgi un met no priedes lejā kaut ko, kas skaļi un kaitinoši atsitas pret telts audumu. Es sēžu, domāju pūkainas domas, atceros jaukas atmiņas, sapņoju par nākotni un runāju par mīlestību. Sāk salt, ugunskurs izdzisis. Man salst pēdas samirkušajos šūzos, kāds atver mājas durvis un aicina mūs uz tēju. Nekas tajā brīdī nevarēja būt labāks par lielu krūzi ar piparmētru tēju tajā. Nu, ja neskaita vīriešu īpatnējo siltumu, protams, bet tādu tur atrast bija neiespējami. Vēl joprojām salst kājas, tāpēc dodos iekšā, lai lasītu. Plakstiņi nevēlas turēties vaļā, tāpēc atguļos uz dīvāna un, par kaut ko domājot, aizmiegu.
Tāds bija mans ceturtdienas rīts. Es gan nevarēju gulēt ilgi, jo suns sāpīgi uzgūlās maniem matiem. Šodien ir piektdiena, es pamodos, kad ārā gāza. Es gulēju vairāk kā 12 stundas un piecēlos pirms vairāk kā 8 stundām, taču man vēl aizvien nāk miegs un es galīgi neko jēdzīgu neesmu izdarījusi. Man pietrūkst mīlestības un vienas atbildes vēstules. Sasodīts.
Tikko riktīgi gāza, bet tagad spīd saule. Tās gaismā es redzu, kā ceļas garaiņi no vecmāmiņas mājas jumta. Interesanti zināt, vai mana māja arī kūp? Viņš aizgāja neatbildējis. Nu neko, pats arī vainīgs. Man sāk nedaudz apnikt, ka mani tas viss tik ļoti ietekmē, būtu jaukāk, ja mani tas neinteresētu. Būtu vieglāk. Tik un tā es turpinu cerēt, ka viss būs labi, ka viņš atcerēsies, ko apsolījis. Man skan Incubus un es grimstu atmiņās.

I've got panda in my ear!

Un pārējo daļu no galvā radušās dziesmiņas, kuru dziedāt zem grādiem, es esmu aizmirsusi. Lai nu kā, man patīk jauniegūtais aksesuārs un diena kā tāda. Paldies, mademoiselle Elīna! (seko ciešs apskāviens, kuram būtu jāaizpida mūsu nesatikšanās dienas ar siltumu)
Būtībā šī ieraksta jēga ir tikai viena. Es vēlējos pateikt, ka +/- 2 dienas nebūšu sastopama interneta laukos, jo atradīšos kaut kur mežā pie Inčukalna. Civilizētā mežā gan, bet, ja es neatgriežos, noteikti izsludiniet meklēšanu.
Jā. Tas nu ir pateikts un tagad es varētu uzrakstīt kaut ko, ko esmu izsapņojusi pēdējā laikā..bet man nekas nenāk prātā. Ja nu vienīgi doma par sevi kā meiteni, kas sēž kaut kur dabā, dzer zemeņu tēju (kas pagatavota no sīrupa) no termosa un zīmē skices vai dzejo. Eh, ideas, ideas.

Šodien pasaule nav mana draudzene.

Es nezinu, kāpēc, bet man kaut kā šodien galīgi neiet. Pirmkārt, manas eksistences Saule pārāk bieži un pārāk ilgi demonstratīvi uzrādās ar sarkanu zvaigznīti pirms vārda, taču atbildes vēstuli es tā arī nesaņemu nevienā no šiem mokošajiem mirkļiem. Pati ar visiem sev piederošajiem spēkiem turos pretī kārdinājumam uzrakstīt vēl kādu muļķīgu, ātru vēstulīti, lai atgādinātu par savu eksistenci. Attur doma par to, ka Saules prātā es varētu iegūt tās mazās, kaitinošās meitenītes tēlu, no kura ļoti cenšos atkauties pati savā galvā (ņemot vērā šo stulbo..nu jā, jūs jau zinat). No šodienas es sev apsolījos netraucēt cilvēkus (vismaz ne tik bieži kā tagad) bez kārtīga iemesla to darīt. Otrkārt, šodien mani ienīst jebkura veida watch-movie-online-for-free saiti, jo nevienā, NEVIENĀ nav tas, ko es gribu (beigās, savā galvā jau plānojot slepkavību, atcerējos par youtube.com jaukumu). Savas vēlmes es mainīju vairākas reizes, cenšoties uzrakt kaut vienu normālu iespēju filmu baudīt, nevis tikai dzirdēt dialogus, skatoties uz pārāk milzīgiem pikseļiem, kas tēlu sejas "nedaudz" izkropļo. Un, protams, tad, kad es biju atradusi turpinājumu kārotajai filmai, man vajadzēja doties apsveikt vecmāmiņu vārda dienā. Treškārt, es dabūju parakāties pa dedzināmo materiālu, meklējot kredīta papildināšanas čekus. Nezinu, cik reizes es jau paspēju ievadīt abu divu kodus, neviens no tiem nav nostrādājis, un tagad tā dāmīte vienkārši ignorē manus centienus, sākot skaitīt nožēlojamo bilanci. Sasodīts.
Taču ir arī kāds pluss. Man liekas, ka es ievirzos jaunā jūsmošanas stadijā. No Lietus es kļūstu par sārtu kļavas lapu, kas uz trotuāra mierīgi guļ, gaidot, kad Viņš tieši mani, nevis kādu citu kļavas lapu pacels, lai ievietotu savā herbārijā.
Man ir vēl nedaudz slapji mati un lielas cerības par rītdienu. Man vajag uzņemt iedvesmu, cilvēku siltumu un nopirkt vīraku.