Humph

THERE IS NO FORCE ON EARTH

MORE POWERFUL THAN THE WILL TO LIVE

Viens treileris, viena nejēdzīga diena ir nepieciešama, lai es atkal sāktu domāt par to, cik nožēlojami ir sēdēt šeit, gandrīz pavisam pilnīgā drošībā ar gandrīz visiem nepieciešamajiem līdzekļiem, lai iesāktu jebko, bez jebkādas sajēgas, ko iesākt kaut tikai šodien kaut tikai ar sevi vien.
Es varētu glābt pasauli, izstarojot uzticību un ļaujot cilvēkiem, kas nogājuši no pareizā ceļa, uzklausīt to, kas man sakāms par netaisnībām šajā pasaulē. Es varētu izglābt daļu cilvēces, kļūstot par ārstu un pašaizliedzīgi ziedoties savam darbam. Es varētu jebko, darot jebko, kas nepieciešams, lai to sasniegtu. Un Tu arī, mans mīļais draugs.
Bet tā vietā, lai ietu un kaut ko darītu, es sēžu un domāju. Pārāk daudz domāju, pārāk maz daru.

Man šķiet, ka šī būs viena no tām dienām, kuru es gribēšu no sava gada izmest kā noplēšamā kalendāra lapiņu. Vēl vienu dienu esmu zaudējusi, paliekot turpat, kur esmu, kamēr Zeme apgriežas ap savu asi. Vēl vienu dienu esmu zaudējusi, lai izdarītu to, kas man šajā dzīvē ir jāizdara.

Un Tu? Ko Tu šodien izdarīji, lai neizniekotu vienu savas dzīves dienu?

Paslēpes ar pilsētu

Šodien visu cauru dienu mana brīnišķīgā zelta rudens pilsēta bija ietinusies miglas aizsegā. Jutos kā tajā filmā - "Silent Hill", tikai es nemeklēju meitiņu un mani neviens arī nemeklēja.
Dienas sākums izvērtās vispārīgi interesants - ceļš uz skolu tika meklēts caur biezum biezo, traki balto miglu, taču tā mazdrusciņ atkāpās, kad parunājām ar kādu maģisku cilvēku. Pēc skolas, kad bija jābaidās no satumšanas, es devos pastaigā pa pilsētu ar mērķi uzņemt beidzot pagājušajā gadā jau iecerētās miglas bildes. Diemžēl tad tā bija kļuvusi pietiekami neizteiksmīga, lai man nekas labs nesanāktu (būtu es no rīta paņēmusi kameru un iemūžinājusi to visu, ehh!). Sen, sen nebiju redzējusi savu pilsētu tik neizteiksmīgu. Šķiet, ka ļaunāks par neizteiksmīgu miglu (jo tad, kad tā bija tiešām bieza un balta, pilsēta izskatījās brīnišķīgi) varēja būt vienīgi necaurredzams lietus.
Tāpatās sekli padomājot par to visu, ievēroju, ka šodien dūmi pazūd trakoti lēni. Uz viena no soliņiem sēdēja divi jauni cilvēki, kas cītīgi vilka plaušās nu jau mitro, drēgno gaisu, vēlāk izpūšot to kopā ar darvu, nikotīnu un citiem cigarešu draņķiem. Dūmu mākonītis palika turpat un pavisam, pavisam gausi izklīda, kad izgāju tam cauri. Vispār, lai nu kad, bet tieši šodien man cigarešu dūmi likās nejaukāki, kā parasti.
Patiesību sakot, man bija nedaudz ļoti bail pazust šodien.

Revolution

Šķiet, ka apģērbu atrašana nu jau ir kļuvusi par briesmīgāko izaicinājumu pasaulē. Mani sāk pārmākt bailes, ka drīz galīgi nebūs, ko vilkt. Arvien vairāk manā galvā pavīd doma par šuvējas karjeras uzsākšanu (vismaz sevi varētu apšūt ar jaukumiem), taču, kā jau parasti, es noraustos un ielienu stūrītī, sak', neko nezinu, neko nedaru. Neko nedaru un punkts. Ak, kā man gribētos kļūt par tādu mākslinieka personu, kas šuj un glezno, un fotogrāfē, un spēlē, un dara vēl visādus brīnumus! Uhhtīīī. :sapņaini skatās tālē:

Es gribētu uzrīkot sev revolūciju. Revolūciju garam un miesai, visam. Es jau minēju, ka vēlētos vēl kādu brīvu nedēļu, lai pamainītu sevi. Man vienkārši vajadzētu tikt ar sevi, savām bailēm, kompleksiem, slinkumu.. ar visu, visu vienkārši tikt galā. Bet man pietrūkst laika.

Laikam vienkārši jāuzticas dzīvei - tā pārveidos mani tādu, kāda es esmu iecerēta.