Memorīz

Man ļoti patīk atcerēties bērnudārzu, kad bez jebkādiem aizspriedumiem un kautrības varēju runāties ar savu gultas biedru par šo, to un neko. Kopīgā izģērbšanās līdz apakšveļai un mudīgā lēkšana gultās, kas, izvilktas no skapja, stāv viena otrai galā, nenoklustošā murdoņa, līdz attopies, ka esi aizmigusi. Pēc diendusas vienmēr bija launags. Nez kāpēc deguns sajūt mannā putras smaržu..

Atceros mūsu spēļu mājiņu bērnudārza pagalmā. Kā mēs tur visi skrējām un ķērām labākās mantiņas, kā spēlējām klusos telefonus..Uhh. Atceros arī ziemu, kad ārā iešana bija kaut kas ūber-īpašs. Tad mēs cēlām sniegavīrus un spēlējām hokeju.
Atceros, kā tas pats gultas biedrs vēlāk atzinās mīlestībā man un manai māsai. Tad tas nelikās ne dīvaini, ne baigi īpaši.

Strīdi bija galīgi muļķīgi. Vienu dienu mums lika sūtīt vēstules, tikām sadalīti grupās un mana labākā draudzene bija citā grupā, tāpēc es uzreiz pieņēmu, ka viņa sūtīs vēstulīti tieši man. Tikai tāpēc, ka viņa tā neizdarīja, es uz viņu briesmīgi apvainojos. Taču nākamajā dienā (ja ne pat pēc diendusas vai kādas ēdienreizes) mēs jau atkal staigājām visur kopā divatā, jautri čalojām un spēlējāmies kopā ar lellēm.
Tajā vecumā viss bija vienalga, mēs dzīvojām mirklim, nevis dienai, mēs dzīvojām paši sev. Tagad atceroties tas viss šķiet tik dīvaini! Tik daudz kas ir mainījies: uzskati, uzvedība.. Jāatzīst, ka dažas lietas nav mainījušās: strīdi vēl aizvien ir debešķīgi muļķīgi un es neesmu kļuvusi diži mazāk naiva.