Ar nelieliem starpgadījumiem, ķibelēm un blondīņu cienīgiem fail, nonāku Akustiskajā dzejas vakarā. Ar Rūtu ieņemam vietas kaut kur uz vecā parketa grīdas un baudam cilvēku ģenialitāti patīkamā apvienojumā ar sentimentalitāti. (..) Iedvesma turpina ceļot apkārt ar tējas garaiņiem, skan dūdas, kokles un ģitāras, sirds lūšanas meldija ieslogota vīrieša basā, un cilvēki iepazīstas viens otram dāvājot cepumu sirdis. Šo burvīgo atmosfēru man traucēja baudīt kameru pārpilnība un zibspuldžu viļņi, kas nozūd tikpat ātri, cik uzrodas, un es, cenšoties tiem nepievērst uzmanību, atguļos uz grīdas un vēroju sārto paneļu griestus. Sāk satumst, un pauzē es spēlēju klavieres fakultātes gaitenī, kamēr Rūta ar Nikolaju cenšas dejot valsi. Pagaidām viņiem nesanāk, taču ar viņu dejošanu ir tieši tāpat, kā ar manu klibo Šopēna valsi - practise makes perfect. Pūciņš, 13.09.09. par 11.09.09.
Atmiņas reizēm ir dikti jauka lieta.
burvīgs ieraksts. un man patīk, kad acu priekšā viss uzaust un izkrāsojas, kā tādā labu labā filmā.
AtbildētDzēstPateicos. :] Jā, tas nudien ir jaukum-jauki. Man, lasot savus tekstus, patīk atgriezties atpakaļ tajā laikā, kad tas ticis rakstīts. :)
AtbildētDzēst