Vakar, lejot karsto, tējai domāto ūdeni virsū svaigi plūktajām piparmētru lapiņām, es sapratu, kur pazuda tā maģija, kad no rīta veicu šo darbību. Virtuve visa nesmaržos pēc piparmētrām, nekad. Taču smaržo tie baltie, biezie ūdens tvaiki, kas ceļas no krūzes. Tos vērojot un pasmaržojot es atkal varu justies kā burve.
Šorīt, atkal radot maģiju, es sāku domāt par visāda veida maģijām, tai skaitā arī to, kas, iespējams, ir starp mani un Sauli. Es sapratu, ka maģija pastāv vienmēr, tikai jāatrod pareizais leņķis, no kura skatīties, pareizā lieta, kas to izstaro. Acīmredzot, ne visiem maģija būs vienāda, vienalga, kā skatītos.
Runājot par maģiju, man liekas, ka manējai vajadzētu pazust. Man vienkārši jāsāk skatīties no cita leņķa. Vienaldzība laikam būs piemērotākais leņķis. Es vēl joprojām neesmu spējusi iejusties kļavas lapas lomā pilnībā. Es vienmēr pāreju lietus lomā, jo es vienmēr kaut kā par sevi atgādinu. Kaitina tas, ka viņam tas neko nenozīmē.
Un tā nu es te atkal sēžu, akli cerēdama tomēr kādu dienu saņemt atbildi.
3.8.09
Guļamdiena.
Pirms brīža es lasīju. Tagad jau es guļu. Atkal. Esmu iekšā, uz dīvāna, televizorā iet multfilmas, es nespēju koncentrēt uzmanību uz tām. Plaksti kļūst smagi jo smagi, es spītīgi cīnos ar burtiem, cenšos tos savērpt vārdos, vārdus teikumos. Sekmīgi tieku līdz nodaļas beigām, apgriežos uz vēdera un aizmiegu.
Pamostos pēc, iespējams, pārāk ilga laika. Jūtu ēdiena smaržu, pieceļos un dodos uz tualeti, kur nomazgāju rokas. Tajās iegulēti reljefi, labās rokas āda izskatās ļoti, ļoti veca, tas mani satrauc. Paskatos uz sevi spogulī. Mana seja izskatās nožēlojama, tajā nav nekādu dzīvības pazīmju. Noeju lejā, mamma palūdz, lai es pasaucu māsu un tēti. Aizeju atpakaļ līdz kāpnēm un saprotu, ka nezinu, kā runāt. Man liekas, ka es to esmu aizmirsusi, ka šāds fails vairs neglabājas manā atmiņā. Tomēr es cenšos, mana balss izlaužas pār lūpām, dīvaini skanīga un ne tāda, kā parasti. Tētis esot ārā, mamma saka, tāpēc es izeju ārā. Flīzes zem manām pēdām vēl aizvien siltas, taču tās vairs nededzina manas pēdas, kā no rīta. Paņemu šķīvi, dakšiņu, uz šķīvja krāmēju ēdienu, uzdodu vienu nepavisam ne aizvainojošu jautājumu, manuprāt, pilnīgi normālā intonācijā, taču māsa atbild izsmejošā, pārāk uzbrūkošā balsī. Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc es cenšos ar viņu runāt, kāpēc tērēju savu elpu, ja no tā galīgi nav jēgas. Varbūt tāpēc, ka es nezinu, vai tas būs sods - nedzirdēt manu balsi. Varbūt tā būs balva, pēc kuras viņa tik ļoti alkst katru reizi, kad izdzird kādu vārdu pār manām lūpām.
Mani kaitina tas, kā viņa man atbild. Mani kaitina tas, kā es pavadu savu pēdējo vasaras mēnesi. Mani kaitina tas, ka es nezinu, ko darīt, nezinu, vai būšu pietiekoši spēcīga, apņēmīga, lai izdarītu to, ko nolemšu darīt. Sasodīts, šodien es nīstu sevi un viņu.
Pamostos pēc, iespējams, pārāk ilga laika. Jūtu ēdiena smaržu, pieceļos un dodos uz tualeti, kur nomazgāju rokas. Tajās iegulēti reljefi, labās rokas āda izskatās ļoti, ļoti veca, tas mani satrauc. Paskatos uz sevi spogulī. Mana seja izskatās nožēlojama, tajā nav nekādu dzīvības pazīmju. Noeju lejā, mamma palūdz, lai es pasaucu māsu un tēti. Aizeju atpakaļ līdz kāpnēm un saprotu, ka nezinu, kā runāt. Man liekas, ka es to esmu aizmirsusi, ka šāds fails vairs neglabājas manā atmiņā. Tomēr es cenšos, mana balss izlaužas pār lūpām, dīvaini skanīga un ne tāda, kā parasti. Tētis esot ārā, mamma saka, tāpēc es izeju ārā. Flīzes zem manām pēdām vēl aizvien siltas, taču tās vairs nededzina manas pēdas, kā no rīta. Paņemu šķīvi, dakšiņu, uz šķīvja krāmēju ēdienu, uzdodu vienu nepavisam ne aizvainojošu jautājumu, manuprāt, pilnīgi normālā intonācijā, taču māsa atbild izsmejošā, pārāk uzbrūkošā balsī. Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc es cenšos ar viņu runāt, kāpēc tērēju savu elpu, ja no tā galīgi nav jēgas. Varbūt tāpēc, ka es nezinu, vai tas būs sods - nedzirdēt manu balsi. Varbūt tā būs balva, pēc kuras viņa tik ļoti alkst katru reizi, kad izdzird kādu vārdu pār manām lūpām.
Mani kaitina tas, kā viņa man atbild. Mani kaitina tas, kā es pavadu savu pēdējo vasaras mēnesi. Mani kaitina tas, ka es nezinu, ko darīt, nezinu, vai būšu pietiekoši spēcīga, apņēmīga, lai izdarītu to, ko nolemšu darīt. Sasodīts, šodien es nīstu sevi un viņu.
2.8.09
Šodien es domāju.
Tikko uzliku Beirut, lai spētu beidzot pabeigt arī kādu bloga ierakstu. Šis ir jau trešais mēģinājums šodien, atļaušos atzīties.
Es beidzot biju pie jūras. Tā šalc tieši tā, kā es to atcerējos..tikai gaiss nebija tik sāļš, kā manās atmiņās, bet varbūt vējš pūta no nepareizās puses. Manas kājas grima irdenajās smiltīs, jutos neveikla, taču lepna par jebkuru sevis radītu smilšu nobrukumu. Diena vispār bija jauka, bet tas viss labāk izklausās manā galvā.
Tagad es sēžu ar piparmētru tējas krūzi blakus un sapņoju par veclaicīgu klubkrēslu. Es spēju sevi iedomāties tādā. Es spēju tādu iedomāties savā izremontētajā istabā. Bet tā ir tikai nākotne. Tas nav noteikts, kaut gan es ļoti gribētu, lai viss notiek tā, kā es to iedomājos.
Logs ir atvērts un uz palodzes stāv krūze, no kuras ceļas siltuma garaiņi. Istabā iedegta gaisma (kuras cēlonis man vēl nav zināms). Tā atstarojas pret gaišajām, gludajām istabas sienām, pret mūzikas centru, kas atrodas uz mājās gatavotās kumodes, pret aizkariem, kas viegli pland, vēja ietekmēti. Es klusām dungoju līdzi savām mīļākajām dziesmām, iekārtojusies klubkrēslā lasu un domāju par mīlestību. Mani iztraucē kaķis, kurš, skaļi murrādams, man ielec klēpī un pieglaužas pie vēdera.
Runājot par nenosakāmo nākotni, es ļoti, ļoti ceru, ka ir tā vērts cerēt tik ļoti, kā to daru es.
Es beidzot biju pie jūras. Tā šalc tieši tā, kā es to atcerējos..tikai gaiss nebija tik sāļš, kā manās atmiņās, bet varbūt vējš pūta no nepareizās puses. Manas kājas grima irdenajās smiltīs, jutos neveikla, taču lepna par jebkuru sevis radītu smilšu nobrukumu. Diena vispār bija jauka, bet tas viss labāk izklausās manā galvā.
Tagad es sēžu ar piparmētru tējas krūzi blakus un sapņoju par veclaicīgu klubkrēslu. Es spēju sevi iedomāties tādā. Es spēju tādu iedomāties savā izremontētajā istabā. Bet tā ir tikai nākotne. Tas nav noteikts, kaut gan es ļoti gribētu, lai viss notiek tā, kā es to iedomājos.
Logs ir atvērts un uz palodzes stāv krūze, no kuras ceļas siltuma garaiņi. Istabā iedegta gaisma (kuras cēlonis man vēl nav zināms). Tā atstarojas pret gaišajām, gludajām istabas sienām, pret mūzikas centru, kas atrodas uz mājās gatavotās kumodes, pret aizkariem, kas viegli pland, vēja ietekmēti. Es klusām dungoju līdzi savām mīļākajām dziesmām, iekārtojusies klubkrēslā lasu un domāju par mīlestību. Mani iztraucē kaķis, kurš, skaļi murrādams, man ielec klēpī un pieglaužas pie vēdera.
Runājot par nenosakāmo nākotni, es ļoti, ļoti ceru, ka ir tā vērts cerēt tik ļoti, kā to daru es.
Abonēt:
Ziņas (Atom)