Mieriņš?

Šodien viss tik traki mierīgs pēc vakardienas mini-drāmas un smagajām sarunām. (Vai tiešām?)
Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz salauzt manus tik tikko pieņemtos lēmumus, tikai ar to, ka beidzot ir tik tuvu un tik ilgi, lai (ar prieku?) paciestu manus tik tikko aizsāktos, bet nebeidzamos runas plūdus. Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz atkal visu sagriezt tā, ka man pilnīgi gribās viņu nedaudz iekaustīt par to, ka tas nav izdarīts mazlietiņ agrāk. Man laikam ļoti patīk tas, ka tā vienkārši notiek ar mums, padevīgajām sievietēm (sievietītēm). Ak, nolāpītie vīrieši un viņu īpatnējais siltums.
Tikai es tagad nezinu - vai man justies kā marionetei, kura katru reizi, kad kaut tikai mazdrusciņ tiek parauta aukliņa, dara tieši to, ko raustītājs no tās sagaida?
P.S. Vai Tu ticētu, ja es teiktu, ka man nav neviena bilde ar lietu?

Punkts

Jā, kaut kā tā.

Atkal jau man ir uznācis šis "negribu-vairs-būt-viena" periods. Prieks, ka tādos es pietiekami racionāli pieeju visa ļaunuma saknes meklējumiem.

Jau kādu laiku man ir skaidrs, ka šo situāciju rada ne tik daudz pārējie, cik es pati. Love takes two, kā es vienmēr esmu teikusi, bez tam viss balstās uz izvēlēm, iespējām. Šodien man šķiet, ka es izvēlos neīstos cilvēkus - tos, kuri visnotaļ noteikti ir gatavi aiziet pie kādas citas, kura, starp citu, ar 100% garantiju vienmēr uzradīsies un, kā likums, būs man tuvs cilvēks (pietiekami tuvs, lai es apsvērtu iespēju atkal vienkārši paiet maliņā un noslēgt kārtējo aizraušanos augstāka labuma vārdā), vai arī vienkārši tādus, kuriem es nepatikšu vai kuri nepatiks man. Trakums.

Derētu beidzot "lauzt vientulības lāstu", savādāk mani aizvien vairāk nomāc doma par visnotaļ iespējamo kaķu tantes likteni.

Where is my Romeo, eh? Where is my prince on a white horse?

Morāle

Kauns pa visu ģīmi un traki sirdsapziņas pārmetumi jeb dažas attiecības uz kādu laiku es nu pavisam noteikti pārtraukšu. Negaidīti būtu par maz teikts, taču vairāk teikt es ne vēlos, ne drīkstu - pašas ētikas kodekss nu ir uzlicis diezgan trakus standartus, kuriem es pazemīgi paklausīšu.
Lai nu kā, tas visnotaļ noteikti tiks nolikts aizmirstības plauktos ar traki lielām cerībām, ka ļoti bieži man to nepieminēs. (Derētu jau sākt pašai un būt pirmajai, kas nepiemin, ne?)
Šodien ārā vismaz ir jaukumjauka diena. Pamēģināsim nu izbaudīt atlikušo vasaru, vai ne, draugi?
P.S. Cik jauki - lasot atslēgas vārdus sagribējās iekosties sulīgā ābolā.