Sestdiena

Šodien kaut kā visu laiku domāju par to, ka savam blogam esmu slepeni devusi mērķi citiem ļaut pavērot pasauli tā, kā to redzu es. Bet ziniet, es esmu diezgan traki liels fail šī mērķa īstenošanai.
Tad nu tā. Beidzot varu likt roku uz sirds un godīgi apgalvot, ka, atšķirībā no vairākuma mūsdienu jaunatnes, zinu gan kas tas tāds Ēriks Marija Remarks par zvēru ir. Šoreiz gan pēc grāmatas izlasīšanas es kaut kā iegrimu pārdomās par to, kāpēc vispār lasu. Vai tāpēc, ka tās spēj aizraut citā pasaulē un dažādot skatījumu uz lietām, situācijām un dzīvi kā tādu, ļaujot izsekot tēlu dzīves gaitai, piespēlētajām problēmām un to risinājumiem? Vai varbūt tomēr tāpēc, ka mūsdienās tik maz manu vienaudžu lasa grāmatas un es vienkārši vēlos atšķirties?
Nezinu. Un Tu arī nezini. Neviens nezin. Bija tāda grupa, agrāk klausījos.
Šodien jūtos kaut kā nedaudz dīvaini. Vispār daudzas lietas pēdējā laikā šķiet dīvainas. Piemēram, fakts, ka šodien kaķītis man seko un pieglaužas vēl mīļāk, kā parasti. Murrņau, draugs.

Mana vasara ir beigusies, kad rokas sāk salt

Šobrīd man šķiet, ka būtu ļoti jauki, ja man tuvumā būtu kāda tiešām no civilizācijas nedaudz attālināta vieta, kur nevar sastapt nevienu cilvēku, kas jauc domas. Tā es varbūt saprastu kaut ko vairāk no tā, kas notiek. Jā.
Jau otro dienu daba ir nemīlīga un ārā traki līst, un vairs ne tikai retajam, bet gandrīz vai vairumam koku zaļās lapas jau krāsojas. Rudens. Visnotaļ brīnišķīgs gadalaiks, taču pēc lieliskām vasarām es vienmēr baidos no tā, ka rudenī un ziemā garlaicība tā pārņems mani un manu prātu, ka es nezināšu, kur likties no skumjām, bailēm un/no vientulības.
Un tomēr man patīk iedomāties, ka viss, kas šogad notiek, ir ļoti un daudz labāks par to, kas noticis pagājušajā gadā, kuru es tomēr bez īpašām grūtībām pārdzīvoju. Vienmēr jau mēs varam labāk.
Ak, jā, kopš vakardienas es atkal domāju par Ziedoni un viņa domu:
Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?
Nu tā, lūk. Man ir rudens. Un man vajag siltu roku pāri..un ne tikai to.

Izņēmums

Oh god.

Nav likuma bez izņēmuma, vēsta kāds teiciens. Ir Mērfija likumi, kuri pārsvarā vienkārši ir dzīves radītās, cūcīgās likumsakarības, kuru izņēmums es diemžēl neesmu.
Pēdējā laikā (atkal jau!) mani ietekmē "tur, kur Tu neesi, ir tie, kurus Tu gribi satikt, bet tur, kur Tu esi, šo cilvēku nav". Un šovakar mani tas kretinē. Jā, leksika man nebūs no skaistajām, piedodiet.
Vakardien spēju radīt iemeslu cilvēkiem par mani pasmieties/uztraukties - es uz brīdi nezināju, kur atrodas mans, kā uzzināju, traki mīļais telefona aparāts. Ticamākā versija: atstāts uz soliņa pie stacijas, gluži kā iepriekšējais, tikai šoreiz bez ieslēgtas mūzikas. Ak, ieradumu spēks! Bet tomēr, nieka 27 neatbildētu zvanu attālumā jau bija modinātājs, kas atklāja mazā nekrietneļa lieliski asprātīgo slēptuvi starp vācu valodas un ķīmijas grāmatu. Vēl joprojām apbrīnoju savas spējas grāmatu kaudzi no somas izņemt tieši tā, lai telefons no tās neizkristu.
Un šovakar ir piektdiena. Rītā būs sestdiena un parīt jau svētdiena. Lieliski!
P.S. Ā un jā. Es laikam esmu tikpat naiva, cik biju.

Atvērsim acis, mīlīši!

Šis rīts ir vienkārši brīnišķīgs - ārā spoži un silti spīd saulīte, viss vēl joprojām ir zaļš un debesis ir vasaras zilajā krāsā. Un šo rītu es varēšu izbaudīt pēc pilnas programmas, jo skolā ir kaut kāds errors un es pilnīgi legāli visu dienu būšu brīva no algebras & trigonometrijas formulām, gravitācijas konstantes un Zero Conditional. Ak, sajūta mazlietiņ kā vasarā, tikai ir nedaudz aukstāks un es esmu piecēlusies jau pašā rīta agrumā (man tas ir agrums, citam tā jau būs pēcpusdiena; tādi nu mēs esam - katram savs skatu punkts uz visu, pat uz laiku).

Ir tikai viens nejaukums. Es domāju par visādām taisnībām un netaisnībām, liekulībām un naivumu, egoismu un spēju sevi objektīvi novērtēt.

Atkal ir sabrukusi viena no manām rūpīgi celtajām ilūzijām, un man šķiet, ka kādam vajadzētu sabrucināt dažu cilvēku slepeni un ne tik slepeni lolotās ilūzijas, kuru dēļ šie cilvēki mēdz kļūt ne-tik-jauki manās acīs (un man patīk domāt, ka es cilvēkos sliecos saskatīt labo; vai varbūt vēl viena ilūzija?). Un ja jau es to un šito nemāku, tad man ir vismaz viens izskaidrojums, kāpēc kāds grib šo un to darīt tieši ar mani - lai paceltu sevi saulītē un spētu izcelties uz mana ne-tik-profesionālā fona.

Bet zinat ko? Manī mēdz pamosties velniņš, kas to vien grib, kā neļaut kādam tā darīt.

Un paldies šādiem cilvēkiem - man vismaz būs tiešām traki liels stimuls šodien un citās dienās treniņos pacensties no visas sirds. :)

Seventeen ain't so sweet, are they?

Pirms trīs dienām jau es noslēdzu savas dzīves septiņpadsmito sezonu. Nekā grandioza, tikai pāris cilvēki, pāris šampanieši un monopols laikā, kad man jau būtu jāguļ. Nesūdzos, jo viss bija gandrīz tieši tā, kā gribētos (pietrūka pāris seju, kuras vēlējos redzēt kopā ar/starp mums, svinētājiem).

Lai nu kā, man kaut kāda nostaļģija vai sentimentālisms uznācis, un es domāju par aptuveni 365 dienām atpakaļ. Septiņpadsmitā sezona ir bijusi diezgan notikumiem & emocijām - gan labām, gan ne tik labām - bagāta, un es nevaru saprast, vai būšu spējīga ko tādu pārspēt vai atkārtot. Protams, ir iespējas, kā to izdarīt, taču man tās pagaidām vēl šķiet diezgan nereālas.

Labā ziņa ir tāda, ka, septiņpasmito sezonu rezumējot, es astoņpadsmito uzsāku ar lielāku pašnovērtējumu un ticību sev, mazlietiņ gudrāku un reālāk/racionālāk domājošu prātu (taču sapņot es tik un tā vēl māku, mīlīši), uzticamiem draugiem un mīļām paziņām blakus, kā arī ar lielām cerībām un nākotnes vīzijām.

I have a feeling, this will be an another great year of my life.