Aizmigusī diena.

Ir pieci no rīta, ugunskurs vēl deg, tajā iemetu pēdējo malku. Mēs dodamies agrā rīta pastaigā, pļavās ceļas bieza jo bieza migla, taču mēs uz pļavu neejam. Es atstāju smiltīs pilnīgi gludas pēdas, jo tās aizklājušas samirkušo šūzu zoles reljefu. Gliemezis gausi lien pāri smilšainajam ceļam, aiz tā paliek līnija, kas izskatās ar drebošu roku uzvilkta. Aiztaisu vārtiņus un dodos atpakaļ pie ugunskura. Vāvere vēl aizvien uzvedas riebīgi un met no priedes lejā kaut ko, kas skaļi un kaitinoši atsitas pret telts audumu. Es sēžu, domāju pūkainas domas, atceros jaukas atmiņas, sapņoju par nākotni un runāju par mīlestību. Sāk salt, ugunskurs izdzisis. Man salst pēdas samirkušajos šūzos, kāds atver mājas durvis un aicina mūs uz tēju. Nekas tajā brīdī nevarēja būt labāks par lielu krūzi ar piparmētru tēju tajā. Nu, ja neskaita vīriešu īpatnējo siltumu, protams, bet tādu tur atrast bija neiespējami. Vēl joprojām salst kājas, tāpēc dodos iekšā, lai lasītu. Plakstiņi nevēlas turēties vaļā, tāpēc atguļos uz dīvāna un, par kaut ko domājot, aizmiegu.
Tāds bija mans ceturtdienas rīts. Es gan nevarēju gulēt ilgi, jo suns sāpīgi uzgūlās maniem matiem. Šodien ir piektdiena, es pamodos, kad ārā gāza. Es gulēju vairāk kā 12 stundas un piecēlos pirms vairāk kā 8 stundām, taču man vēl aizvien nāk miegs un es galīgi neko jēdzīgu neesmu izdarījusi. Man pietrūkst mīlestības un vienas atbildes vēstules. Sasodīts.
Tikko riktīgi gāza, bet tagad spīd saule. Tās gaismā es redzu, kā ceļas garaiņi no vecmāmiņas mājas jumta. Interesanti zināt, vai mana māja arī kūp? Viņš aizgāja neatbildējis. Nu neko, pats arī vainīgs. Man sāk nedaudz apnikt, ka mani tas viss tik ļoti ietekmē, būtu jaukāk, ja mani tas neinteresētu. Būtu vieglāk. Tik un tā es turpinu cerēt, ka viss būs labi, ka viņš atcerēsies, ko apsolījis. Man skan Incubus un es grimstu atmiņās.